Augusta vidū Šarlotsvilā, ASV Virdžīnijas štatā, izcēlās vardarbīgas sadursmes starp kreisajiem radikāļiem un baltajiem nacionālistiem, un kāds labējais ekstrēmists ar automašīnu ietriecās kreiso protestētāju pūlī, nogalinot vienu cilvēku un vairākus ievainojot.
Notikušais šokēja daudzus amerikāņu, liekot brīnīties par to, kā kaut kas tāds iespējams Savienotajās Valstīs 2017. gadā.
Komentējot notikušo, Virdžīnijas senators Timotijs Keins (Timothy Kaine) sacīja: «Mēs tādi neesam.» Taču notikušais, kā vēsta izdevums «The Washington Times», liecina par pretējo.
Kas liek cilvēkiem kļūt par rasistiem?
«Tas rodas no vides, no gaisa mums apkārt,» skaidro psiholoģe.
Ričsone salīdzinājusi aizspriedumu veidošanos bērnos ar skolēna reakciju jaunā vidusskolā.
«Kad ierodies jaunā vidusskolā, tu instinktīvi mēģini novērtēt, kurš ir stilīgs, kurš nav, kurš ir nūģis, kurš tiek iekaustīts. Bērni ātri apgūst šīs asociācijas,» norāda Ričsone.
«Ir daudz pierādījumu, ka cilvēkos ir iesakņojusies (..) pozitīva tieksme pret cilvēkiem, kuri ietilpst tā dēvētajā iekšējā grupā,» skaidro Noulzs. Taču tas, kā tiek noteiktas šī grupas, un tendence noteikt tās, balstoties uz rasi, ir sociāls, nevis bioloģisks fenomens, proti, to nosaka sabiedrība, norāda psihologs.
Kad rasisms pamudina cilvēkus ķerties pie vardarbības?
Noulzs norāda, ka rasisms, visticamāk, novedīs pie vardarbības kādas ideoloģijas ietekmē.
Vairumam, ja ne visiem cilvēkiem ir netieši un nepārbaudīti aizspriedumi, un daļa cilvēku izjūt bailes vai aizvainojumu, ko nepauž publiski. Bet, nonākot saskarē ar organizētu ideoloģiju, kas slavina cīņu starp cilvēku grupām, piemēram, rasēm, ikdienišķie aizspriedumi, kas piemīt cilvēkiem, var pieņemt vardarbīgu formu, skaidro Noulzs.
Rasisti, kas propagandē balto cilvēku pārākumu, cenšas savos sekotājos radīt «aplenkuma mentalitāti», norāda Noulzs, kā piemēru minot tādus Šarlotsvilā izskanējušus rasistu saukļus kā «Balto dzīvības ir svarīgas» un «Jūs neaizstāsiet mūs».
«Domāju, ka viena no lietām, ar ko šīs ideoloģijas vēršas pie cilvēkiem un pret ko cilvēki ir uzņēmīgi, sevišķi tie, kas nonākuši grūtībās, ir apgalvojums, ka baltie patiesībā ir tie, kas tiek diskriminēti sabiedrībā,» norāda Noulzs.
Šarlotsvilā notikušais nebūt nav pirmā reize, kad šāda domāšana novedusi pie vardarbības.
Dilans Rūfs (Dylann Roof), kurš 2015. gadā afroamerikāņu baznīcā Čārlstonā, ASV Dienvidkarolīnas štatā, nošāva deviņus cilvēkus, paziņoja, ka šādi rīkojies, lai aizstāvētu savu rasi.
Noulzs studējis tā dēvēto parasto jeb ikdienišķo rasismu gandrīz divdesmit gadus un nav konstatējis ievērojamas izmaiņas amerikāņu aizspriedumos pamata līmeņos. Viņaprāt, bīstamāku rasisma formu parādīšanos provocē ASV prezidents Donalds Tramps, kurš uzreiz pēc Šarlotsvilas notikumiem tieši nenosodīja galēji labējos ekstrēmistus. Tā vietā viņš vainoja abas puses Šarlotsvilā notikušajā vardarbībā starp balto rasistu demonstrācijas dalībniekiem un tās pretiniekiem, kā arī sacīja, ka abās pusēs bijuši «ļoti jauki cilvēki».
Noulzs uzskata, ka prezidents, kurš konkrēti nenosoda nacistus un baltos rasistus, ļauj cilvēkiem ar rasistiskiem aizspriedumiem nospriest, ka ir normāli izpaust uz āru šos aizspriedumus, rasiskās un etniskās bailes.
Vai cilvēkiem iespējams iemācīt nebūt rasistiem?
«Vienīgais veids, kā mainīt aizspriedumus, ir mainīt kultūru,» uzskata Ričsone, norādot, ka jāmaina uzskats par to, kas sabiedrībā ir pieņemams.
«Cilvēki mūsdienās sūdzas par politiski korektu kultūru, bet tā nodrošina iespēju sekot līdzi cilvēku uz āru paustajai attieksmei, kas savukārt ietekmē to, kā mēs domājam par sevi iekšēji. Viss, kam mēs tiekam pakļauti, sniedz mums vēstījumu par to, kurš ir labs un kurš slikts,» norāda Ričsone.
Noulzs piekrīt, ka sabiedrības normas var kalpot kā mērinstruments vardarbīga rasisma izpausmēm, taču, lai atklātu dziļāk slēptos aizspriedumus, kas veido uzvedību, cilvēkiem ir jākontaktējas. Baltie rasisti savukārt vēlas sabiedrības segregāciju.
«Mums nepieciešama integrēta sabiedrība un tai pat laikā jārada pēc iespējas lielāks sociālekonomiskais taisnīgums,» uzsver Noulzs, uzskatot, ka tikai tā iespējams radīt pārliecību par vienlīdzību, savstarpēju uzticību un mazināt aizspriedumus.
Vai rasisms ar laiku izzudīs? Vai gados vecāki cilvēki nav lielāki rasisti?
«Tas ir mīts, ka mūsu valsts kaut kādā veidā kļūs progresīvāka. Un mīts ir arī domāt, ka mūsu bērni mūs izglābs,» uzskata Ričsone, norādot, ka vairums galēji labējo, kuri izraisīja vardarbību Šarlotsvilā, bija jauni vīrieši.
Dati liecina, ka jaunās paaudzes, piemēram, gadsimtu mijā dzimušie, ir progresīvāki, bet parasti tas attiecas uz tādiem jautājumiem kā klimata izmaiņas un viendzimuma laulības. Taču parasti progresivitāte nav vērojama, ja aplūko netiešos aizspriedumus, secinājusi Ričsone.
Viņa pēdējos gados pētījusi balto amerikāņu reakciju uz faktu, ka ASV ir ceļā uz to, lai kļūtu par valsti, kurā vairāk nekā 50% iedzīvotāju veido minoritātes. Šajos pētījumos gados jauni cilvēki reaģēja tikpat asi un negatīvi, cik gados veci, paužot tiešus un netiešus aizspriedumus.
Ričsone atzina, ka ASV panākts progress jautājumos, kas saistīti ar laulībām starp dažādas rases pārstāvjiem, pieņemti likumi pret diskrimināciju u.c., taču ir aplami domāt, ka tikai jānogaida, lai nomirst daži veci rasisti ASV dienvidos, un tad Amerikā viss būs kārtībā.
Retorika, kas veicina rasismu, joprojām ir dzīva. Vide, kas sekmē rasismu, nekur nav pazudusi. Un ja tas netiks mainīts, arī rasismu neizdosies mazināt, ir pārliecināta Ričsone.
