/nginx/o/2018/08/01/11148663t1h9cec.jpg)
Sociālie tīkli, ja tā padomā, ir apbrīnojama lieta. Tur bieži vien, piemēram, sēžot tramvaja pieturā, var vienkārši “nosist laiku” - “laikojot” visas bildes un ierakstus pēc kārtas, šad tad ierakstot kādu komentāru vai kā citādi sevi izklaidējot, tomēr ir reizes, ja arī kāds to mēdz noliegt, kad var gūt kādu patiešām noderīgu vai iedvesmojošu atziņu. Tā ir noticis arī šoreiz, par ko liecina aktīvā “Facebook” lietotāju atsaucība uzņēmējas Lindas Mūrnieces ierakstam.
Uzņēmēja ik pa laikam mēdz pārsteigt savus sekotājus ar kādu interesantu fotogrāfiju vai ierakstu, par ko patiesībā daudziem ir liels prieks, jo viņa ir no tām sievietēm, kas atļaujas būt pati un paust emocijas. Ne visas drīkst un atļaujas. Gan komentāru, gan “like” (patīk) un citu emociju podziņu skaits liek pievērst ierakstam pastiprinātu uzmanību un, jā, arī aizdomāties.
Ik pa laikam piefiksēju, ka mēs tik tiešām pārāk bieži sekojam sabiedrības uzspiestajam viedoklim, kādām mums ir jābūt, kā jāizskatās vai kas jādara, tāpēc bieži “pazūdam tulkojumā” un aizmirstam par to, ko tad īsti vēlamies pašas. Vai ar tevi tā nemēdz būt? Lūk, mirklis iedvesmai no Lindas Mūrnieces pārdomām!
IZPATIKT SEV
“Pirms dažiem gadiem nogriezu īsus matus. Visīsākos manā dzīvē. Lai saskaitītu sirmos un atcerētos, kādā krāsā tie bija jaunībā. Visu dzīvi esmu tos krāsojusi, vēloties būt skaista un vēl skaistāka. Toreiz nolēmu - Dieviņš taču zināja, kāpēc mani radīja ar tādiem matiem, kā radīja un droši vien tā ir īstā krāsa, kas piestāv visvairāk,” Linda secina.
Viņa atceras mirkli, kad saskumusi tuva cilvēka piezīmju dēļ: “No cilvēka, kurš tobrīd man bija blakus, sekoja nesaudzīga kritika. Sirmot sākuši, un īsi mati neietilpa viņa skaistuma standartos. Es saskumu. Pavisam noteikti biju vīlusies, jo pašai patika iemesls, kādēļ biju izdarījusi to, ko izdarīju.
“Tomēr vēlme tobrīd izpatikt bija lielāka. Jā, arī lielām un stiprām meitenēm dažkārt nepietiek spēka pateikt: "Es gribu tā un ne citādi!" Ataudzēju matus, atkal tos krāsoju blondus, jutos kā kurā brīdī, pārsvarā - labi, jo ne jau matu garumā un krāsā ir laime. Tomēr sajūtās gan laime ir pavisam noteikti. Ik pa laikam atcerējos vilšanos un to, ka gribu sevi pavisam īstu. Tādu, kādu sevi pazīstu.
Bija jāpaiet kādam laikam, lai saprastu, ka izpatikt vajag tikai pašai sev. Nevienam citam. Izpatīkot kādam citam, dažkārt pietrūkst laika patikt sev.
Šodien nokrāsoju matus, jo blondie tomēr lai paliek blondīnēm, es kaut kā nomaldos tajā krāsā un nespēju to iznest, kā vajadzētu. Meita jauno atzina par sirmu krāsu. Es - par pelēku, tādu, kāda mana īstā matu krāsa. Arī nogriezu īsus. Tādus, ar kādiem sevi pazīstu.
Izpatīku vien pati sev. Patīk!”
Uzdrīksties arī tu sievišķīgām pārmaiņām un esi pati!
