Dzīvnieki ir kā mūsu dvīņubrāļi.

Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza Informācijas un izglītības nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka sarunā ar Valdi Aleksandrovu. V.A.: Šķiet, vairākums mūsdienu urbanizēto cilvēku ar dzīvniekiem visbiežāk tiekas pie pusdienu galda - ēdot gaļas ēdienus. Un tikai retajam tie asociējas ar mīļu ruksīti vai zaļās ganībās palaistu lopiņu. Savukārt mušas, odi vai - nedod Dievs! - prusaki ir nelietīgi neradījumi, kas nu nekādi nav pieskaitāmi dzīvnieku pasaulei. Bet dzīvnieki ir visi dzīvie organismi - sākot ar amēbu un beidzot ar zilo vali. To ļaudis aizmirst. Tāpat kā to, ka arī cilvēks ir dzīvnieks. I.L.: Cilvēks sevi uzskata par radības kroni, kas atšķiras no citiem dzīvniekiem, jo spēj domāt, sarunāties, izmantot darbarīkus un vēl daudz ko citu. Ir neskaitāmi kodeksi un likumi, kas cilvēku sabiedrībā reglamentē attiecības, tomēr nereti tajā izpaužas uzvedība, kas raksturīga īstenam dzīvnieku baram. Nepiepildītās emocijas vai tieksmes cilvēks transformētā veidā bieži apliecina arī attiecībās ar citu sugu dzīvniekiem. V.A.: Tā tas ir jau no aizlaikiem. Pirmie cilvēkam patīkamie pastāvīgie kontakti ar citiem dzīvniekiem radās, kad viņš sev izvēlējās draugu - dzīvnieku. Pirmsākumos - praktisku apsvērumu dēļ, vēlāk, īpaši mūsdienās, arī modes pēc. I.L.: Tomēr, arī neko nezinot par modi, ne viens vien bērns laukos burciņā tur ūdensblaktis un kāpurus. Tā ir tieksme pētīt apkārtni, kas, iespējams, cilvēkā saglabājusies vēl no laikiem, kad bija svarīgi zināt visu par apkārt sastopamo - kas nekaitīgs un kas ir bīstams, ko var un ko nevar ēst. Tas bija nepieciešams, lai izdzīvotu - gluži tāpat, kā mūsdienās nepieciešams zināt savu adresi un tālruņa numuru. V.A.: Bērns, kuram pieaugušie nav iestāstījuši, ka čūskai pieskarties ir bīstami, čūsku var uzskatīt par jauku rotaļlietu... I.L.: Tomēr arī tāds bērns ar laiku sāks piesardzīgāk izturēties pret dzīvniekiem, no kuriem saprātīgāk ir izvairīties. Nereti pieaugušie ļauj bērniem kontaktēties ar svešiem mājdzīvniekiem. Un bērnam ne prātā nenāk, ka ne tikai svešs, bet pat labi pazīstams suns var iekost, ja tam nepareizi pieiet, jebkurš kaķis var ieskrāpēt, ja to pret paša gribu ņem rokās, jebkurš auns noteikti mēģinās iebadīt, ja tam ienāks prātā, ka divkājainim jāiebada. Attiecībās ar dzīvniekiem pastāv noteiktas likumības, kuras ir jāapgūst un jāievēro. V.A.: Cilvēki sāka pieradināt dzīvniekus tāpēc, lai pašiem būtu vieglāk dzīvot. Suns nodrošināja lielāku veiksmi medībās un aizsardzību briesmu brīdī. Zirgs bija gan pārvietošanās līdzeklis, gan darbaspēks. Citi dzīvnieki deva drošu pārtiku, un tās sagāde vairs nebija atkarīga no veiksmes. Savukārt nodrošināta ēdiena dēļ mājdzīvnieku senči labprāt pakalpoja cilvēkiem. Mūsdienās, šķiet, visvairāk mainījies tieši suņa statuss. I.L.: Cilvēku attieksme pret dzīvniekiem, kuri pilda drauga funkcijas, un tiem, kuriem lemts kļūt par gaļu, atšķiras. Sunim vai zirgam mēdz dot pajumti un barību arī tad, kad tie kļuvuši veci. Toties cūkai lielais dūcis jau zvaigznēs ierakstīts, un, kad ir laiks ar to sastapties, nelīdz nekas. Suni cilvēks pieradināja praktisku apsvērumu dēļ, bet beigu beigās pats pie viņa tā pierada, ka abi kļuva nešķirami. Protams, arī mūsdienās suņi pilda sarga funkcijas un dodas medībās. Ir prestižās suņu šķirnes, kas apliecina saimnieka statusu sabiedrībā vai apmierina cilvēka tieksmi pēc varenības, dominējot pār dzīvnieku (es esmu šā niknā suņa pavēlnieks!), tomēr parasti suņa uzdevums ir emocionāli atbalstīt cilvēku - suns viņam ir kā draugs vai bērns. Pavisam noteikti tas attiecas uz kaķiem - diezin vai kāds tur mājās kaķi tikai tālab, lai tas ķertu peles. Vientuļiem cilvēkiem suns vai kaķis ir dzīva radība, par kuru rūpēties un kurai veltīt savu mīlestību, kas, iespējams, paša bērniem vairs tik ļoti nav vajadzīga vai pat kļuvusi nepieņemama. Savukārt bērniem rūpes par dzīvnieku ļauj attīstīt atbildības sajūtu, labāk sagatavoties dzīvei un zināmā mērā arī palīdz apgūt bērnu audzināšanas iemaņas. V.A.: Cilvēku rūpes un interese par dzīvnieku mazuļiem ir aizkustinoša un dažkārt pat pārspīlēta. Diemžēl tā mēdz beigties brīdī, kad dzīvnieks izaudzis. Daļēji no tā ir pasargāti klēpja sunīši, kuri arī sirmā vecumā izskatās kā kucēni, un Amerikas tipa persiešu kaķi, kam selekcijas ceļā izveidots beibīfeiss - ģīmītis, kas atgādina maza bērna sejiņu. I.L.: Bērnam pāri darīt nemēdz. Un raksturīgi, ka arī medniekam, kurš bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nošauj vilku, neceļas roka nogalināt bez mātes palikušu vilcēnu. Var jau būt, ka tā izpaužas senā gudrība neiznīcināt to, kas vēlāk var kļūt par medījumu. V.A.: Bez mātes palikušus vilcēnus mēdz nest uz zoodārzu. Nes arī citu dzīvnieku mazuļus, kurus ļaudis jūtas paglābuši no bojāejas. Neizprotot dabas likumsakarības, cilvēki nereti pievāc dzīvniekus, kuriem glābšana nav nepieciešama. Rezultātā šie mazie brāļi tiek izglābti no normālas dzīves, jo nebrīvē uzaudzis savvaļas dzīvnieka mazulis dzīvot brīvībā lielākoties vairs nespēj. I.L.: Mazais brālis ir apčubināmais, mācāmais, regulējamais. Bet vismaz savvaļas dzīvnieki mums šādi mazie brāļi nevar būt. Viņi var būt mums tikai līdzvērtīgi - kā dvīņubrāļi. Ne viņiem mūs, ne mums viņi jāregulē. Ar viņiem nedrīkst izrīkoties, kā mums šķiet labāk un pareizāk. Dabā, savvaļas dzīvnieku pasaulē valda savi likumi, un cilvēkiem tie jāpieņem un jārespektē. Uzskatu, ka glābjami ir tikai dzīvnieki, kuriem cilvēks ar savu darbību vai ierīcēm tieši nodarījis kādu ļaunumu. V.A.: Latvijā pagaidām nav savvaļas dzīvnieku patversmes, un zooloģiskais dārzs ir vienīgā vieta, kur šādus bēduļus pienācīgi aprūpē. Tomēr zoodārza uzdevums nav dot pajumti nelaimē nonākušiem savvaļas dzīvniekiem. I.L.: Viens no galvenajiem zoodārza uzdevumiem ir rūpēties par vides izglītību. Būtiska ir reto un aizsargājamo dzīvnieku sugu populāciju veidošana nebrīvē - dažas dzīvnieku sugas sastopamas vairs tikai zoodārzos. Zoodārza apmeklējums ir arī izklaide. Šie uzdevumi ir nepieciešamības radīti un arī savstarpēji saistīti. Ir grūti iemīlēt un sargāt to, ko neesi redzējis pats savām acīm. Protams, vienmēr atradīsies kāds, kuram būs žēl iesprostoto dzīvnieku, bet arī tas ir labi. Žēlums ir viens no priekšnosacījumiem, lai cilvēks vēlētos saglabāt dzīvniekus viņu dabiskajā vidē.