Kur ir Dievs, kad ir karš? Cik grūti ir atteikties no dzimumdzīves? Kas būtu Mediņš, ja viņš nebūtu priesteris? Un kā ar garīgās morāles principiem saskan ziedojumu pieņemšana no miljonāra Jūlija Krūmiņa? Atklātā sarunā raidījumā "Apollo 1h" katoļu priesteris Andrejs Mediņš stāsta par dzīvi, darbu un atklāj - kur pazudusi mīlestība.

No kurienes jūs esat, kādā ģimenē augāt?

Es nāku no šīs skolas - Bārbeles pamatskolas. Šī ir mana dzimtā skola. Tas nozīmē, ka es arī šeit pat dzīvoju. Nepilnus divus kilometrus no šejienes dzīvoja mani vecāki, kuri nopirka šeit māju. Bet tā mēs dzīvojām samērā tālu no Bārbeles, līdz ar to arī mani brāļi un māsas, kuri arī ir beiguši šo skolu, ir dzīvojuši tepat, internātā, uz vietas. Jo tad bija tas milzīgais attālums un neceļu vai bezceļu periods.

Jebkurā gadījumā, esmu no šī paša apvidus, un esmu pateicīgs Dievam, ka man ir atkal iespēja būt šeit - savā dzimtajā pusē. Lai gan svētajos rakstos ir teikts, ka pravietis jau savā zemē netiek tā cienīts, kā citās vietās, bet es to tā nevēlos teikt - neredzu cīņu vai ļaunumu, vai apgrūtinājumu, ka es esmu atkal savā dzimtajā pusē.

Tā kā šī ir mana puse, esmu priecīgs, ka te ir mani brāļi un māsas, mana ģimene, bet tas nav pats galvenais - galvenais ir šie cilvēki, kas ilgojas un kuriem es varu būt vajadzīgs, noderīgs un svarīgs.

Tā es apzīmēju savu vietu šeit.

Bet esmu priecīgs, ka tepat ir dzimtā tēva sēta, tepat netālu ir arī Brukna, mana pamata kalpošanas vieta, kur es dzīvoju kopā ar cilvēkiem un veltu savu dzīvi viņiem.

Savukārt šis skolas projekts ir pilnīgi kaut kas jauns. Pēc 23 nokalpotiem gadiem Bruknā, strādājot ar atkarībniekiem, tā ir uzdrīkstēšanas mēģināt risināt šos cēloņus. Palīdzēt, lai šiem jaunajiem cilvēkiem tiek iedota formācija - šī jēga, šis piepildījums un pats galvenais, tā ir tā tēva klātbūtne. Ko esmu sapratis - atkarībnieku problēma nav alkohols, narkotikas vai azartspēles. Viņu problēma ir tā, ka viņiem nav bijis tēvu.

Pastāstiet, lūdzu, kā notika Jūsu satikšanās ar Dievu?

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Man jau liekas, ka daudzi to ir dzirdējuši un tā, bet jā - es esmu nācis no katoļu ģimenes, man bija fantastiska memme. Es viņu saucu par memmi, bet citi viņu sauc par mammu.

Viņa bija ļoti dievbijīga. Viņa nebija fanātiķe, viņa bija ļoti dzīva savā ticībā. Viņa bija tas piemērs manā dzīvē, bērnībā, no kuras man nevajadzēja daudz klausīties par to, kas ir kristietis, kādam viņam ir jābūt un kas ir kristīgās vērtībās. Es to varēju zīst, gan vērojot, gan klausoties savu papu.

Redzot tās viņu vērtības, cieņu, to svētumu, tas lika man nojaust, ka visu attiecību pamatā nav komunikācija vai saskarsme, bet tā ir bijība, un tas bija kaut kas ļoti skaists.

Mēs netikām vilkti uz baznīcu, bet man vienmēr ļoti interesēja, kur memme pazūd svētdienās, kad viņa nebija mājās. Bet jebkurā gadījumā, es vienmēr redzēju milzīgas pārmaiņas, kad memme atgriezās no baznīcas, viņa bija ļoti starojoša, uzlādēta, lidojoša, spēcīga, spējīga, un tas bija viens no iemesliem, kas man lika iekšēji ilgoties kaut kādā brīdī doties līdzi, jo es gribēju saprast to vietu, kas viņai dod spēku, šo piepildījumu.

Un tad, kad pārvācāmies tepat Bārbelē uz Brimniekiem, tad mani ik pa laikam ņēma līdzi.

Pirmā lieta, kurā es iemīlējos, tā nebija baznīca, bet gan ērģeles.

Es pilnīgi prātā juku. Visa akustika, noskaņa, tā vibrācija. Tas viss tevi tā pilnīgi koncentrē, tas bija kaut kas jauks. Tad trāpījās fantastisks priesteris, kurš joprojām ir priesteris šajā baznīcā, un viņš bija tas, kurš mani uzveda pie ērģelēm. Pats mina paminas, jo tajā laikā vēl motora nebija, un tas ir tas, ko es vēlējos. Es nebiju tik daudz ticīgs vai reliģiozs, cik man ļoti aizrāva šī noskaņa, šis garīgums, mūzika un visas šīs fantastiskās lietas. Es arī pie tā strādāju. Vecāki man nopirka vecas harmonijas, un uz tām es trenējos mājas, nedēļas nogalēs devos uz šo baznīcu tālāk muzicēt, jo priesteris deva man iespēju arī dievkalpojumos sākt spēlēt.

Dabiski, nevajag aizmirst, ka tie bija Padomju Savienības laiki. Skolā to drīz uzzināja, ka es eju uz baznīcu, mācos spēlēt ērģeles, tāpēc skolai kļuvu par kauna traipu, par tādu debiliķi, tikai tāpēc, ka eju baznīcā.

Jūs tā arī tikāt uztverts - kā debiliķis?

Pat ļoti. Bija pirmdienās rīta līnija. Visas klases tika nostādītas, un viens no galvenajiem tematiem tajā laikā bija Mediņš:

"Mediņ, nu stāsti, ko tu tur darīji, kā tu tur vazājies, ko tu tur pūti?" 

Tad draudēja izslēgt no pionierim, tad neuzņemt komjauniešos. Protams, man par to visu bija drusciņ jāsmejas, jo nav nekas svešs arī šodienā jauniešiem, ka aizliegtais auglis ir tas saldākais. Tajā laikā liekas, ka tu nedrīksti un tas ir aizliegts, tas man atkal deva vēl lielāku impulsu to darīt, iet. Tad mani bieži aicināja uz skolotāju istabu, prasot, kāpēc es tur spēlējot, ko skola var izdarīt, lai es tur nevazātos un tā. Neko viņi neizsita man ārā, jo man tas nenormāli patika, un īstenībā katru svētdienu es jau gaidīju nākamo, kad es atkal varēšu Skaistkalnē pie ērģelēm sēdēt, muzicēt, mācīties un tā. Tas man ļoti patika un aizrāva.

Tātad, es tādā plaknē līdz tam biju reliģiozs, bet pēc tam visi mani dzīves lielākie, straujākie pagriezieni notiek tad, kad es jau beidzu Mežotnes tehnikumu kā dendrologs - puķkopis, jeb daiļdārznieks, un mani iesauc Padomju Savienības armijā.

Lai cik dīvaini nebūtu, bet mani tā likteņa laiva ienesa Afganistānas teritorijā. Diemžēl tas man ir ļoti īss periods, tie bija tikai pāris mēneši. Bet tas bija mans dzīves skaistākais periods.

Ne tas saldākais, bet jebkurā gadījumā apzināties dzīvības vērtību - tā bija laba skola.

Vairāk cietu jau pats no savas kaut kādas uzdrīkstēšanās vai pārgalvības, bet jebkurā gadījumā viens mērķis man bija ļoti svarīgs - lai cik es varbūt kādā brīdī kļūšu par lielu dzīves kropli, es tā vai tā gribētu dzīvs atgriezties mājās. Man tas bija ļoti svarīgi. Es par to ļoti daudz cīnījos.

Vai Jūs varat pastāstīt ko darījāt Afganistānā, kas bija jūsu uzdevumi?

Sākumā dabiski, ka bija tuvcīņas un viss pārējais, kur es ieguvu pirmos ievainojumus, bet pēc tam es biju nozīmēts uz "Katjušas" par tēmētāju.

» "Gaidīju pavēles, kurš kvadrātkilometrs "jānoslauka"..." Priesteris Mediņš atklāj Afganistānas karā piedzīvoto

Nevajag iedomāties, ka es tikai sēdēju kabīnē un devu komandas - vajadzēja pašam šīs simts kilogramus smagās raķetes stumt iekšā, uzlādēt un tamlīdzīgi, kas bija ļoti smagi.

Tas nozīmē, ka cīņas pamatā notika no attāluma, tas nenotika tiešā kontaktā. Visu laiku bija jāgaida pavēles no štāba - kurš kvadrātkilometrs ir "jānoslauka".

Reiz, kad šķērsojām konkrētus kišlakus, man zvanīja štāba priekšnieks un sacīja - kur Tu patlaban atrodies un kuru kvadrātkilometru šķērso? Izrādās, tas esot bijis tas kvadrātkilometrs, kurš pirms pāris dienām ar pavēli tika "noslaucīts". Tur bijis ciemats.

Sākuma tika šķiroti bērni un sievietes, bet beigās krievu armija vairs neskatījās ne uz ko.

Tad man noveicās visā tajā, jo ar manu dienēšanas laiku beidzās arī Maskavas līgums par desmit gadiem, kurus armija atradīsies Afganistānas robežās. Karadienesta beigās ir jāatstāj teritorija, un tad notika vistraģiskākais. Visas kaujas un cīņas nebija tik nežēlīgas, kā iziešana no teritorijas.

Kā mans pulkvedis teica, tā bija krievu vislielākā kļūda - aiz savas lepnības nevis izlidot, bet iziet ar saviem spēkiem.

Tas bija vistraģiskākais periods, kad bija jāšķērso Salanga, jo ļoti daudz zaldātu palika turpat kalnos un aizās.

Un ko mēs tur varējām izdarīt? Ja mēs atrodamies ielejās, bet ienaidnieks atrodas kalnu virsotnēs. Tāds padrūms periods.

Līdz ar to mans pulkvedis, kurš diemžēl neizdzīvoja, palūdza iepriekšējā vakarā, ka viņš vēlās uzrakstīt pēdējo atvadu vēstuli savai mātei. Tad es viņu ilgi vēroju, kā viņš pie galda ne tik daudz rakstīja, cik slapināja to papīru, jo viņš saprata, ka tas ir viss - pēdējās dienas. Es jau visu laiku dzīvoju ar tādu iekšēju cerību, ka viss būs kārtībā, mēs izdzīvosim, bet viņš nē - viņš nedzīvoja ar šo cerības sajūtu, viņš to bija zaudējis, viņš bija laikam reālists. Bija tāda situācija, ka tajā brīdī mani vecāki nezināja, ka es dienēju Afganistānā, jo es to biju slēpis. Tajā naktī es arī nolēmu, ka es uzrakstīšu šo vēstuli, tikai bija jautājums - kam es to rakstīšu? Īsti jau neviens nezināja.

Kāpēc?

Es slēpu vecākus no šīs sajūtas - tavs dēls atrodas karā, un tu katru dienu gaidi pastkastītē kara pavēsti par dēla zārka atgriešanu mājās, nu, kā tas pamatā notika. Es to nevēlējos. Es domāju - nē, es maksimāli pasargāšu, un tāpēc es vēlāk rakstīju melus, ka es dienēju tur un tur, ka man ir baigi labi. Garlaikojos. Skatos filmas, eju uz pirtīm un kaut kā velku savu dienesta laiku, bet tā nebija patiesība. Bet tādā veidā es mēģināju pasargāt savu ģimeni un man šķiet, ka man tas izdevās vismaz lielāko daļu, ka viņi nemaz nezināja, ka es esmu tādā kara situācijā. Vēl ievainots, sašauts un tā.

Un tad bija tā nakts, pusnaktī es nolēmu, ka es uzrakstīšu vēstuli uz mājām. Bija tāds "pilnīgs čau", jo es nezināju kā rakstīt, nepratu rakstīt patiesību, vienmēr izdomāju kaut ko, lai tikai sargātu savu ģimeni, savus vecākus, brāļus un māsas. Bet tad es sapratu, ka ir kādam jāzina patiesība, tāpēc uzrakstīju šo vēstuli un no rīta abas aiznesu uz štābu. Zini, bija tāda sajūta, it kā es būtu parakstījies uz pašnāvību, jo es visu laiku dzīvoju ar tādu cerību, ar prieku, ka viss būs - vienalga kā, bet es būšu mājās.

Un tad, pēc šo vēstuļu ielikšanas pastkastītē, es kaut kā negribēju vairs iet atpakaļ uz kazarmām.

Izgāju ārā no teritorijas, pirmo reizi tā patiesi nometos uz ceļa un teicu: "Dievs, ja tu esi, es nezinu, bet man ir darījums. Ja tu esi, tad es esmu gatavs dzīvē izdarīt visu, lai es tikai kalpotu tev." 

Tad sekoja uzstādījums: "No šī brīža nebūs nevienas lodes, nevienas šķembas, nevienas traumas - tā būs zīme, ka tu esi un ka esmu gatavs savu dzīvi veltīt tev. Viss. Bet, ja tu neesi, ja man būs kaut viena trauma - tad es zinu, ka tu neesi un nekam vairs dzīvē nav jēgas pēc nāves."

Un ziniet, atgriezos kazarmās, tai pašā dienā notiek trauksme, tiek dots signāls - krievu armijai ir jāsavāc sava tehnika un jāuzsāk izbraukšana ārā no kara daļām.

Bet visskaistākais visā šajā bija tas periods, kad es atgriezos kazarmās - manī ienāca pilnīgs miers. Es sapratu, ka es nevaru noteikt neko par savu dzīvi, pārvaldīt savu dzīvi, neko es nevaru ietekmēt. Vienīgais, ko es varu - es varu uzticēties, paļauties, ļauties. No tā brīža manā dzīvē ienāca pilnīgs miers, jo man bija pilnīgi vienalga, kas notiks, kā notiks ar mani, jo es zinu, ka ir tikai divas iespējas. Ja viss būs okej, es, atgriežoties mājās, noteikti mācīšos, lai atbildētu Dievam to, ko es biju apsolījis. Ja kaut kas notiks, tas nozīmē, ka viss ir relatīvs. Viss ir ļoti mainīgs.

Vēl tas bija gandrīz pusotrs mēnesis, kamēr mēs tikām mājās, jo tur bija tāda blamāža! Nesen svinēja dienu, kad armija pameta Afganistānu, bet tas viss ir fufelis. Vēl vairākus mēnešus krievu armija atradās tur iekšā, un es biju starp tiem, kas tur bija. Tas nemaz nebija tik viegli, jo pa šiem desmit gadiem krievi bija izbūvējuši paklāju fabrikas Kabulā, tad piedāvāja mums, zaldātiem, par naudu, bez ieročiem turpināt dienestu, lai vestu ārā tepiķus no Kabulas. Es šajā pasākumā nepiedalījos, jo es gribēju mājās.

Un tā 12. decembrī es ar vilcienu caur Maksavu atgriezos mājās, un 13. decembrī es iestājos Rīgas garīgajā seminārā. Mani uzņēma, un tad bija paradokss, ka es nebiju vienīgais afgānis - mēs bijām vairāki, bet no Latvijas es biju vienīgais. No Baltkrievijas, no Ukrainas, kas arī bija izgājuši kara dienestu Afganistānā. Dabiski, daži bija vairāk savainoti, un tad pēc kaut kāda perioda, radās kādam kaut kāda neizpratne - kā tas ir?

Mācījās par priesteri cilvēks, kurš ir daudz šāvis, spridzinājis un izpildījis komandas.

Tad bija fantastisks semināru izpildītājs Turbovičs, kurš pienāca klāt un paziņoja mums, afgāņiem, ka viņš ir uzrakstījis Romas pāvestam vēstuli - vai baznīca neiebilst, ka Latvijā mācās puiši, kuri ir dienējuši Padomju Savienības armijā. Tāpēc, ka daudziem ir jautājums - vai tādi…

Tādi, kas ir šāvuši?

Jā, cīnījušies ar revolveri rokās, ar automātiem, nu, kā tas izskatās, ka viņš tagad būs priesteris. Tad arī Turbovičs teica: "Andrej, nav ko uztraukties, jūs varat droši mācīties, jo Roma noteikti tik ātri neatbildēs uz šo jautājumu. Tas būs ilgs laika periods, tā kā var droši mācīties." Bet Romas kūrija būs tā, kas noteiks, vai mēs varam turpināt studijas vai nevaram. Ziniet, notiek paradokss, pagāja tikai divas vai trīs nedēļas, kad inspektors ienāca ēdamzālē un apsveica, jo Jānis Pāvils II bija devis pozitīvu atbildi. Jā, ka baznīcai pilnīgi nekas nav pret tiem, kuri ir dienējuši karā. Jo mēs to neesam darījuši ne par naudu vai lai pelnītu, mēs to darījām paklausības vārdā. Un tā viss turpinājās uz priekšu.

Kur ir Dievs, kad ir karš?

Dievs? Ļoti vienkāršs jautājums. Svētajos rakstos jau tiek uzstādīts šis jautājums - no kurienes ceļas kari, strīdi un šķelšanās jūsu starpā? Jēzus dod ļoti skaidru atbildi. Ne jau tas, kas ieiet cilvēkā padara viņu nešķīstu, bet tas, kas nāk no sirds, no iekšpuses - lepnība, mantkārība, naids, dusmas, kari, šķelšanas un vēl daudzas lietas. Bieži uzdevām jautājumus - kāpēc Dievs stāvēja malā, kad šeit vācieši cīnījās?

Kāpēc Dievs to pieļāva?

Bet šeit ar Dievu nav nekāda sakara, mēs gribam attaisnoties un meklējam visu laiku vainīgos.

Arī šis Afganistānas karš - tur nav nekāds sakars ne Dievam, ne mūžībai. Tās ir cilvēku ambīcijas, tā ir lepnība, egoisms un tieksme pēc varas.

Visiem pasaules kariem ar Dievu nav nekāda sakara. Ja kaut kas būtu sakarā ar Dievu, tādas lietas nenotiktu. Es domāju, ka šodienas karš ir daudz iespaidīgāks. Viss ir legalizēts, aborti ir legalizēti, bērnu tirdzniecība - viss kas notiek.

Šodien nevajag afišēt to karu, jo viss notiek tāpat. Vēl traģiskāk - cilvēks šodienā vairs nav nekas, pilnīgi nekas, mēs tikai runājam, ka cilvēki ir vērtība, privātīpašums ir vērtība - muļķības. Mēs paskatāmies uz Eiropas sistēmu, kur esam nonākuši, mums nekas nepieder. Kaut vai šo skolu esmu izcēlis no drupām.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Brukna, kas ir izcelta no cūku fermas un izveidots šis rehabilitācijas centrs, un es vēl par to maksāju valstij. Tāpēc, ka tas ir īpašuma nodoklis, esmu atjaunojis pili, esmu sakārtojis apkārtni, un valsts tagad uz to var "slaukt". Es jau neesmu pilnīgi aizsargāts ne no kā. Tātad izrādās, ja es to nedarīšu, es varu zaudēt to, ko esmu izdarījis.

Tātad mēs vienkārši visi raustāmies, vai, kā tautas valodā saka, "mīžam". Ļoti daudzas lietas nav pareizas, un es domāju, ka visa šodienas situācija un sistēma ir izveidota tā, lai cilvēks nebūtu nekas.

Pilnīgi nav nekas. Runājot par karu šodien, es domāju, ka vienīgais, kas gan man, gan daudziem citiem dod jēgu, ir apzināties Dieva klātbūtni, kas ir skaists, tīrs, spēcinošs, kas dod spēku turpināt to, ko es daru. Jo patiesībā jau tas nav vajadzīgs.

Kaut vai paskatāmies uz skolu slēgšanu, pagastu novadu iznīcināšanu - tas viss notiek apzināti, kāpēc cilvēki masveidā iet projām.

Man bieži pašvaldības veči saka - ko tu te ņemies, ko tu taisi skolu, vai tad nezini, ka katru dienu 55 cilvēki no Latvijas izbrauc ārā?

Ziniet, man vajadzētu vairāk par to domāt, nevis novadu vecim vai valsts sistēmas ierēdņiem, kuri patiesībā ir atbildīgi par to, lai tā Latvijā būtu.

Tad šeit viss ir ļoti sačakarēts. Un es domāju, ka kādam tas ir viss ir ļoti izdevīgi. Tagad visas tās reģionālās apvienošanas. Es esmu priecīgs, ka gadu, kopš darbojas Bārbele, viss ciems ir atdzīvojies, lai gan nav jau vēl daudz bērnu, jo esam pirmajā mācību gadā, bet ciemats šūmējas, beidzot kaut kas atgriežas. Bārbelē ir atgriezusies sirds un dvēseles klātbūtne. Tas ir ļoti svarīgi, bet kam šodien sabiedrībā tas rūp?

Es domāju, ka šodienā šī kara klātbūtne ir vēl iespaidīgāka, jo karā tu zini - tu cīnīsies, vari zaudēt vai uzvarēt, bet šodien ir tas neziņas mākonis, kas ir sabiedrībā, ka sabiedrība nevar būt ne par ko pārliecināta. Tas ir vislabākais veids, kā padarīt cilvēkus nejūtīgus, bezcerīgus, jo es domāju, ka Eiropai ir ļoti izdevīgi pakļaut sociāli atkarīgus cilvēkus. Tādus, kuri atkarīgi no sociālajiem pabalstiem, radīt apzināti pelēko masu. Kuri nav spējīgi paši uzņemties, paši darīt, nav spējīgi paši uzturēt sevi. Tas jau ir ļoti izdevīgi kādam šodien. Arī šī skola nekāds gaišais punkts nav, jo tā ir zīme, ka problēma ir citur, jāmaina domāšana, jāmaina attieksme.

Vai Jums ir bijusi sajūta, ka Dieva nav?

Nav. Nav tā bijis. Ir tikai bijuši brīži, kad es nesaprotu, kāpēc Dievs nerīkojas. Es redzu, ka ir pilnīgi garām, kas notiek, jo tas ir pilnīgs sviests, kas notiek sabiedrībā un dažreiz arī baznīcā. Es domāju: "Dievs, kāpēc tu to pieļauj?" Bet nekad neesmu apšaubījis. Pilnīgi nekad. Es tikai vienmēr esmu lūdzis Dievam, lai kaut kas kustētos, mainītos, sāktu attīstīties, bet neesmu nekad šaubījies. Nekad.

Ja jūs nebūtu priesteris, kas jūs būtu?

Dārznieks noteikti, ja man nebūtu iespēja palīdzēt cilvēkiem dvēseliski attīrīties, es to darītu ar zemi, ļautu zemei attīrīties no nezālēm. Mana izglītība ir dendrologs, man patīk skaistums, man patīk ainavas, patīk elegance un tās lietas. Un tā ir vēl viena Dieva klātbūtne. Tāpat arī Bruknā, Bārbeles skolā, viss ir perfekti, visam jābūt skaisti. Tas ir viss, kas man rada vēl lielāku iedvesmu, ietekmējoties no tā skaistuma, no tā dievišķā, kas tajā ir. Es par to neesmu daudz domājis, bet jebkurā gadījumā es darītu to pašu.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Vai Jums kā priesterim ir grūtības no kaut kā atteikties?

No kā atteikties, piemēram?

No dzimumdzīves, no ģimenes dibināšanas?

Nepareizs jautājums. Jā, mēs redzam šodienā ik pa laikam pasaulē, Eiropā, izlien visāds fufelis, pedofilijas un viss pārējais. Un tas viss ir ne tāpēc, ka man kaut kas ir atņemts vai liegts, vai es kaut ko nedrīkstu.

Problēma, ka mēs pa īstam nemīlam, ka mēs pa īstam nekalpojam.

Varbūt kādam tā ir milzīga problēma, bet es sevi pilnībā realizēju, dedzinu sevi tajā ko es daru! Sevi veltu, sevi atdodu. Es nespēju vēl tajā visā atrast laiku kaut kam personīgam, kaut kam savam - ģimenei un tamlīdzīgi.

Es domāju, ka šodien baznīca un sabiedrība no tā ļoti cieš, ka ir ļoti maz priesteru, kas dzīvo starp cilvēkiem. Pāvests Francisks teica - mīļie priesteri, ja tauta nenāk pie jums, tad ir pienācis laiks jums pašiem iet pie tautas. Tieši šodien vislielāko krīzi izjūtam tajā, ka mēs sēžam un gaidām, tā vietā lai ietu, dzīvotu, dalītos, būtu starp cilvēkiem, ko es šodien saucu par savu ģimeni.

Tie ir visi mani atkarībnieki, visi mani bērni, draugi, kopiena, bērni un bērnu vecāki, kas ir skolā, un kaut man būtu tam visam vēl vairāk laika. Rodas jautājums - ja man vēl būtu ģimene, sava ģimene, kaut kas no tā visa ļoti ciestu. Vai nesaņems šie cilvēki neko no manis pilnībā vai nesaņems ģimene neko no manis tajā brīdī.

Tad notiek izvēles izdarīšana?

Jā, ja tu kalpo, tad tu kalpo. Vispār tā ir tāda šodienas garīgā problēma - tu saki, ka tu kalpo, bet tās ir muļķības. Mēs nekalpojam, ja mēs baidāmies pilnībā piederēt, pilnībā sevi atdot. Un tad tas, ko es daru par naudu, saucu to par kalpošanu. Tas ir pretīgi.

Es vienmēr esmu Dievam lūdzis spēku, lai man ir, satikt, samīļot, stiprināt, iedvesmot, aizraut. Un pats galvenais - nekad nepazaudēt mērķi pašam un citiem arī palīdzēt atrast.

Jo pati skaistākā diena, kas mūsu dzīvē stāv priekšā, tā ir mūsu nomiršana.

Kāpēc es domāju daudz sūdi šodien ir sabiedrībā - tāpēc, ka mēs dzīvojam tā, it kā mums nebūs kādreiz par to jāatbild Dieva priekšā. Tāpēc, ka mēs neticam vai vāji ticam, vai nesaprotam, ko nozīmē kalpot - atdot sevi.

Nesen Pāvests publiski atzina, ka katoļu baznīcā ir seksuāli izmantotas mūķenes, kādā klosterī viņas bijušas pat seksa verdzenes.

Pirmo reizi to dzirdu no Tevis. Lieta tāda, ka man nav televizora un es nesēžu pie interneta. Bet es domāju, ka garīdzniecība arī ir ļoti vāji un ievainoti cilvēki - tie ir tikai cilvēki. Es nevaru viņu vietā uzņemties atbildēt par šādu situāciju, bet, ja tas tā ir, tad tas ir ļoti riebīgi. Bet jebkurā gadījumā skaistums ir viens, tas ir pāvests Francisks, kurš nebaidās par to runāt, nemēģina to slēpt, kurš tās lietas ceļ ārā.

Jautājums drīzāk par to, kāpēc šādas lietas vispār notiek? Ne par to, kurš vainīgs vai nē, bet kāpēc?

Es domāju, ka tā problēma ir aicinājumā. Visi ir aicināti, bet ne visi ir izredzēti.

» Priesteris Mediņš par seksa verdzību katoļu baznīcā: Tas viss nemaz nav tik īsti

Es vēlos vēl parādīt citu pusi, apzināt to, ka visu laiku baznīcas vēsturē tas ir bijis viens no tādiem mērķiem. Šie daudzie pedofilijas skandāli - tas ir ļoti mākslīgs veidojums. Tā ir tāda masonu sistēma, kas mēģina šīs lietas ārdīt no iekšpuses. Tas viss nav nemaz tik īsti un patiesi reāli dabā, cik tas bieži tiek uzspēlēts. Tiek iepludināti cilvēki, lai radītu šādu seju baznīcai. Tā pat kā pirms pāris desmit gadiem, kad sākās šīs pedofilijas - minēja baigos ciparus un dabiski, ka tas izskatījās ļoti iespaidīgi. Tikai pēc trīs nedēļām parādījās tajā pašā laikrakstā raksts, kas žurnālists jau bija paspējis šo visu izpētīt - izrādās, ka puse neatbilst patiesībai. Dabiski, ka tam vairs neviens nepiegrieza vērību. Tas jau vairs nebija interesanti.

Nu, brīdī, kad kristīgās pasaules galva nāk klajā ar šādu paziņojumu, tas liek padomāt.

Nē, problēma nav tur. Es domāju, ka tad, kad tiek dota iespēja jaunajiem studentiem mācīties, kuri kopj to savu garīguma ceļu, jāskatās, vai tā ir vajadzība pēc profesijas vai vajadzība pēc aicinājuma.

Savā laikā es kalpoju Indijā, dzīvoju ar spitālīgajiem. Tajā mājā ļoti daudz bija puikas, divi bija ar tādu ļoti spēcīgu garīgo uzplaukumu. Un valstī bija tāds uzstādījums - lai tu kļūtu par priesteri, pusotrs gads jānokalpo armijā un vēl gads jānodzīvo sociālā darbā. Tad es tieši dzīvoju kopā ar korejiešu diakoniem - viņiem tieši gadu bija jāiztur.

Un tur nav runa par to, vai es esmu priesteris vai kas, bet ir jāmīl tie cilvēki.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Un tad es sapratu, kāpēc Korejiešu baznīca ir tik spēcīga - visa garīdzniecība tiek veidota uz sociālās vai garīgās mīlestības pamata. Arī šodien visvairāk, kas baznīcā pietrūkst, ir mīlestība. Arī topošajiem garīdzniekiem pie tā daudz jāstrādā. Vispirms jāpalīdz viņiem saprast - vai tiešām tu to dari aiz mīlestības pret cilvēkiem vai tāpēc, ka tas ir ļoti ekonomiski izdevīgi un tev nekā netrūkst.

Vai ir kaut kas, ko jūs nožēlojat savā dzīvē?

Jā. Daudz. Es ik pa laikam nožēloju. Tas, ka es esmu līdz šim baidījies par lietām runāt, man ir bijis ļoti svarīgi, ko domā, kā mani vērtēs. Šobrīd tam nav nekādas nozīmes, esmu sapratis, ka tā ir garīga slimība. Mēs nevis vēlamies patikt Dievam, bet vēlamies izpatikt, kad nav tādas atvērtas sirds attiecību. Vēl es nožēloju, ka bieži esmu noraustījies - varēju izdarīt vēl vairāk šiem alkoholiķiem un narkomāniem, tāpat arī skolai. Brāļi Kokari man pirms 9 gadiem pārmeta - Andrej, ko tu ņemies ar tām sekām Bruknā, labāk vajag novērst cēloni, strādāt ar tām attiecībām.

Un man pagāja tie gadi, līdz es sapratu – nu, tad strādāsim!

Es sapratu, ka visa pamatproblēma šiem večiem, ka viņiem nav bijis tēvs. Viņus radījuši ir tēviņi, un viņi tāpat turpina būt tēviņi.

Daudzi, izdzirdot vārdu Brukna, iedomājas tieši par Mediņu. Kā jūs līdz tam nonācāt? Līdz tam, ka tieši Brukna, līdz tam, ka atjaunošu cūku kūti, kā jūs teicāt, un ka tur es strādāšu ar šiem atkarībniekiem?

Viņi jutās nevajadzīgi. Un, ja pirms gadiem man likās, ka tā ir problēma, ko es varēšu atrisināt un izmainīt, tad tagad es redzu, ka šī problēma nav mazinājusies, viņi kļūst aizvien vairāk. Šī nevajadzības un nepiederības sajūta, viņi nejūtas vēlami, gribēti un vajadzīgi. Brukna radās tāpēc, ka es netaisos viņus moralizēt. Šiem cilvēkiem nav ģimenes un nav mājas.

Tad man vēl tēvs bija dzīvs, un es viņam jautāju - kur es varētu izveidot garīgās dzīves institūtu? Gribēju vietu, kur šie jaunieši varētu dzīvot kopā. Viņi bija tukši, nebija neko mantojuši no ģimenes. Tad tēvs man dabūja to Bruknas muižu, kas tajā laikā bija pamesta un pussabrukusi. Tā ar pirmajiem trīs narkomāniem un alkoholiķiem tīrījām sūdus, tad aina pavērās vēl nežēlīgāka - neko tur nevar atjaunot, viss jāsāk no gala, viss jāmaina.

Bet tajā brīdī svarīgākais bija tie unikālie cilvēki, gaisotne un cerība, ko viņi nes sevī.

Ja man šodien jautātu, vai es būtu gatavs vēlreiz to visu paņemt, es noteikti teiktu nē.

Tas ir neiedomājams darbs. Bet tā iesākās Brukna. Un vēl joprojām es esmu par to ļoti laimīgs. Bet priekš puišiem tā vieta vairs nav laba, jo tā prasa uzturēšanu nevis radīšanu. Tāpēc tagad ir Bārbeles skola, kur puiši varēja sevi realizēt.

Tagad mēs vēlamies arī atjaunot Kausmindes skolu meitenēm ar to pašu Kausmides garīgumu, to slavu kā tas bija Latvijas laikā, un puiši ir ekstāzē, ka viņi varēs atkal sevi tālāk realizēt. Vecis nav radīts istabiņu pulēšanai un koridoru tīrīšanai. Vecis ir radīts, lai viņš radītu, mainītu un transformētu, lai ir kaut kas, kas paliek pēc viņa. Bruknā tādā veidā mēs attīstāmies. Ejam uz priekšu.

Bruknas mājaslapā rakstīts - kopienā pastāv stingri bezierunu noteikumi, kuru mērķis ir disciplinēt cilvēkus iekšējās un ārējās izpausmēs, veicinot savstarpēju sadarbību, toleranci un izpratni par vērtībām. Kas notiek brīdī, kad izpratnes atšķiras?

Neesmu to piedzīvojis, bet tie, kas te ienāk, zina, ka ir četras svarīgas lietas. Mums nav četri vārdiņi: negribu, nemāku, nezinu un nedarīšu. Mēs dzīvojam kā liela ģimene - ja tu kaut ko nezini, vari paprasīt, ja nemāki, vari paprasīt palīdzību. Līdz ar to, nav iemesls iziet uz kaut kādiem konfliktiem, jo, un viņi to arī atzīst, viņi neko neprot, viņiem nav pieredzes. Daudzi jau to dara ar kauna sajūtu, jo viņi pat neprot maizi nogriezt, nerunājot par zeķu izmazgāšanu. Ja mamma ir bijusi "priekšā, pakaļā", tad ir "pilnīgs čau", tādi rācenīši. Puiši cīnās, nav jau viegli - ļoti jācīnās, lai mācītos no jauna elpot, veidot attiecības un pats galvenais, saprast.

Vai šiem cilvēkiem ir arī iespēja labprātīgi nākt un iet?

Jā! Brukna nav kā Padomju Savienības laika narkoloģijas centrs - mums nav žogi, mums nav policijas apsargi, nav suņi. Vispār, lai dzīvotu kopienā, pašam jābūt ļoti motivētam, jo tas ir kultūršoks.

Ja citi ir šokā par to, ka Mediņš ir idiots, jo liek visiem peldēties, visiem jālūdzas un visi strādā kopā un daudz, tad es ar to lepojos.

Visa tā mūsu pamatproblēma, kāpēc mēs esam izčakarēti - mēs esam dzīvē darījuši tikai to, ko mēs gribam, nevis to, ko mums vajag.

Pirmais noteikums, lai būtu kopienā - ir jāpeldas. Man jāstāsta, cik svarīgas ir rīta peldes, kā tās strādā uz imūnsistēmu, cik vērtīgi tas ir ķermenim, un, izejot šos etapus, cilvēki ātri to saprot. Man zvana viens šodien - Andrej, es esmu nodzēries, gribu nākt, ar vienu noteikumu, ka tu man neliksi peldēties. Es teicu - piedod, nodzeries tālāk vai atrodi citu veidu, lai darītu to, kas tev nepatīk. Jo, kamēr tu darīsi tikai to, kas tev patīk, tu turpināsi dzert. Pirmais konflikts, kas mums jāizdzīvo, ir ar sevi.

No šiem Bruknas iemītniekiem, cik daudzi pēc tam ir atgriezušies parastā vidē un uzsākuši patstāvīgu dzīvi?

Tādu ir daudz, ar tiem mēs arī ļoti lepojamies. Tie ir arī puiši, kas mums palīdz tālāk. Pateicoties viņiem arī ļoti daudz jauniņo nāk.

Kādēļ uzsvars skolā ir uz aviāciju?

Nē, uzsvars ir uz tēviem. Lai mācītos jauno tēvu skolā, ir nosacījums - tēvam ir jāatrod laiku vienreiz vai divreiz nedēļā, kur viņš diennakti pavada skolā kopā ar savu un pārējiem puikām. Tas nozīmē, ka viņš pats arī mācās. Tad, kad puikas nedēļas nogalē dodas mājās un redz to kārtību, kādā harmonijā dzīve notiek skolā, nepieciešams, lai nebūtu divas galējības. Viņš skolā ir skaists un elegants, bet mājās pilnīgs pretstats. To mēs bieži dzirdam sabiedrībā.

Problēma nav bērnā - problēma ir vecākos.

Tāpēc tie tēvi līdzdarbojas, iet uz stundām, palīdz skolas saimniecībā. Tā vispār ir smaga problēma izglītībā - lielai daļai vecāku, tautas valodā sakot, pie dirsas, kas tur skolā notiek, kā bērns veidojas. To mēs, vecāki, aizmirstam - bērni vairāk mācās no tā, kas mājās nevis skolā. Ir svarīgi, ka bērns šajā attīstības procesā redz tēvu līdzdarbojamies, piemēram, matemātikā, sadzīvē, virtuvē - tas ir fantastiski. Un tad puika redz citu tēvu, visi ir visā iekšā, jo tie tēvi jau brauc un mainās. Tad man patīk dzirdēt, ka fāteri saka - man sāk likties, ka tā skola ir arī man, ne tikai bērnam. Man pašam skola liek aizdomāties, ne par to, cik daudz es esmu pazaudējis, bet cik daudz varu iegūt.

Bet par aviāciju - ņemot vērā Latvijas situāciju, ka viss ir izčakarēts, ir aviācijas monopols. Cik daudz Latvijā ir lidlauku, kas aizauguši ar krūmiem, angāri, kas ir izdemolēti, tikai tāpēc, ka kāds visu laiku baidās no uzdrīkstēšanās, ka būs vairāk cilvēku, kas gribēs satvert debesis, uzvarēt, iegūt brīvību, inteliģenci un koncentrēšanos. Lietuvā darbojas 28 mazās aviācijas skolas bērniem un viņi nekaunas no tā - tur puika var planēt no 13 gadu vecuma. Latvijā tas nav iespējams - te no 18. Tas nozīmē, ka mums pie tā vēl jāstrādā. Tai pat laikā bērni 13 gadu vecumā var uztaisīt bērnu, durties, smēķēt, neapmeklēt skolu. Tajā pašā laikā, lai viņš varētu mācīties lidot, braukt, kaut ko veidot - tas ir aizliegts. Tikai tāpēc, ka viņš nav pilngadīgs. Kaut kāds sviests!

Bārbeles skolā iespējams mācīties līdz 6. klasei.

Pagaidām līdz 6., bet plānojam līdz 9. Tad tā būs kā tālmācība.

Par to arī jautājums - tie bērni, kas pabeidz šeit 6. klasi - vai viņiem ir iespēja pēc tam iekļauties standartizētā mācību iestādē?

Par šo jautājumu es ļoti daudz lūdzos un domāju, mēs ļoti daudz pie šī jautājuma strādājam. Tas būs noteikti līdz 9. klasei. Tas nozīmē, ka līdz 6. klasei viņi mācās normālā skolas programmā, pēc tam viņš var palikt šeit mācīties, bet jau tālmācības programmā. Galvenās mācības viņš izpilda caur internetu, bet sports, aviācija, dzīves izziņa - tas viss paliek kā skolas uzdevums šeit.

Mums ir zināms, ka jums ir ziedojis uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš - viņam pašreiz norit kriminālprocesi par kukuļdošanu. Kā tas saskan ar jūsu morāles principiem?

Jūlijs Krūmiņš, tas vispār ir ūnikums. Es vispār viņu nepazinu pirms tam, es tās politiskās stulbās ikonas vispār nepazīstu. Ne miljonārus, ne politiķus, viņi visi te ātri nāk un iet. Krūmiņš uzradās šeit pateicoties manam draugam Jānim Streičam, kurš bija izstāstījis, ka šeit ir izveidota fantastiska vieta, ieguldīts darbs un ir laba programma, un vai viņš varētu kaut kādā veidā atbalstīt. Tad kādu dienu ieradās Jūlijs Krūmiņš, ko es pat vaigā nepazinu.

Sākumā pat biju gatavs viņu izlamāt par to, ka viņš Bruknas teritorijā staigā ar cigāru.

Tad viņš uzaicināja mani uz savu dzimšanas dienu, kur viņš bija izdomājis, ka viņam nevajag ne puķes, ne dāvanas, ne ziedus. Redzot šo skolas noskaņu, garu un tos puikas, tas viņam aizrāva ciet, viņam tas ļoti patika, un viņš teica - zini, es gribu izdarīt kaut ko labu. Tas nozīmē, ka visi tie bagātie ļaudis dzimšanas dienā nevis kaut ko dāvinās, bet lai izdara ko labu šai skolai. Un viņš teica - Bārbeles skola ir kaut kas, ko varu stāstīt un jūs nesapratīsiet, iesaku aizbraukt un piedzīvot.

Bet par dāvanām - es biju sadomājies, ka būs daudz vairāk šīs konvertu dāvanas, bet nu, paldies par to pašu. Es biju vīlies - bija it kā ļoti elitāra sabiedrība, bet no tiem visiem viesiem vairāk par trīs tūkstošiem ar kapeikām nebija. Es, braucot mājās, vēl ilgi domāju - vai tad tā Krūmiņa vērtība ir tik ļoti zema viņu acīs, ņemot vērā, ka viņš tik ļoti skaistu dzimšanas dienu uztaisa. Bet mēs visi zinām, ka tā ir tikai māžošanās šiem cilvēkiem, jo ļoti maz cilvēku dara ar sirdi. Bet, lai Dievs dod, ka viņš to gribēja no sirds. Es esmu pateicīgs par jebkuru, kurš pamana, saprot un zina, ka tās ir labas lietas, un kas vēlas pieslēgties un līdzdarboties.

Vai visā šajā ikdienas steigā ir iespējam atslēgties un kā jūs to darāt?

Nē, tas, ko es daru, ir mana atpūta. Katrs bērna smaids, tā visa mūsu ņemšanās, mīšanās ar riteņiem - visi šie skaistie piedzīvojumi ir mana atpūta. Un es esmu ļoti pateicīgs baznīcai un bīskapiem, kas ir sapratuši, un ļauj man kalpot Bruknā šiem sabiedrības atstumtajiem cilvēkiem.

Nākamais ir meiteņu skolas sapnis un tad vēl mēs gribam uztaisīt skaistu tūrisma vietu.

Mana atpūta ir tajā, ka es radu.

Un arī vakaros, kad esmu pārguris, eju ar puikām kopā mīcīt mālu. Nespēju iedomāties atpūtu pie televizora vai datora. Nē! Dot sevi.