Ik dienu Latvijas un citu valstu mediji vēsta par gadījumiem, kad apdraudēti ir bērni - gan fiziski, gan emocionāli. Visā Eiropas Savienībā krīzes situācijās ir pieejams bezmaksas Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis - 116111. Tas darbojas visu diennakti. Kas ir biežākie zvanītāji, kādu palīdzību viņi vēlas saņemt, kādas ir izplatītākās problēmas? Par to sarunā ar portālu "Apollo" stāsta Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Vēja. 

Jautāta, kas ir izplatītākās problēmas, ar kurām pēdējā laikā bērni un jaunieši vēršas pie uzticības tālruņa konsultantiem, speciāliste atklāj, ka šis tālrunis primāri ir palīdzība krīzes situācijās. 

"Konsultants strādā, lai risinātu krīzes situāciju – mēģina atrisināt akūtu problēmu, to sauc "krīzes intervences" metodi.

Bērni galvenokārt zvana, lai runātu par attiecību problēmām – gan ar vienaudžiem, draugiem, romantiskajiem partneriem, partnerēm, vecākiem.

Gan bērni, gan pieaugušie visbiežāk konsultējas tieši par attiecībām ar sev apkārt esošajiem. Stāsti mēdz būt arī par kādiem skolotājiem, svešiem cilvēkiem. Liela daļa zvanu veltīta tieši vardarbības tēmai.

FOTO: Pexels

Sarunas - piesātinātas ar problēmām

Vislielākā daļa zvanu ir par problēmām ģimenē, taču vardarbība bieži vien ir blakusesoša arī citām problēmām, atklāj Vēja. 

Viņa norāda, ka "viena zvana laikā bieži vien atklājas vairākas problēmas – tas var būt ne tikai strīds, piemēram, ar mammu, bet arī atklājas, ka bijuši iepriekšēji konflikti, asākas vārdu apmaiņas".

"Sarunas parasti ir piesātinātas ar dažādām problēmām. 

Bieži vien zvanītāji uzreiz nemaz neatklāj, ka pret viņiem vardarbīgi izturas, ka viņus kāds aizskar, ka skolā aiztiek mantas, problēmas ar skolotāju.

Atklātās problēmas ir diezgan grūti ievietot kādos konkrētos rāmjos, jo sarunas laikā informācijas ir ļoti daudz," atklāj speciāliste. 

Pārējā zvanītāju daļa ir ļoti sadrumstalota.

"Aktuālas ir dažādas tēmas – higēna, iespējama grūtniecība, emocionālas problēmas, atkarības, interneta drošība, bērnu tiesību jautājumi, kontracepcija, mājdzīvnieku zaudējumiem," stāsta Vēja. 

FOTO: Pexels

Liela daļa no zvanītājiem - pieaugušie

Lai arī primāri uzticības tālruņa funkcija tomēr ir konsultēt bērnus un pusaudžus, pieaugušo zvani uz uzticības tālruni neesot nekāds retums. 

Visbiežāk zvana bērni vecumā no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem, taču mēdz zvanīt arī jaunāki bērni, kā arī vecāki – līdz 21 gada vecumam, kamēr tie vēl tiek uzskatīti par jauniešiem. No 21 gada vecuma pieejams cits krīzes tālrunis pieaugušajiem.

Pieaugušie zvanītāji pārsvarā ir tie ir vecāki, kas grib runāt par kādām konkrētām problēmām, konfliktsituācijām, grūtībām ar uzvedību vai atzīmēm skolā, veselības problēmām, īsumā - visām jomām, kas skar bērnus.

"Daļa zvanītāju ir vecāki, kuri sūdzas par to, ka viņiem liegta saskarsme ar bērnu – nav iespējas piedalīties bērna audzināšanā, tātad sarunas nonāk arī līdz juridiskiem jautājumiem.

Daudzi gadījumi saistīti ar strīdiem – vecāki nevar sadalīt bērnu.

Liela daļa zvanu nāk ari no ģimenei svešiem cilvēkiem, kas novērojuši, ka ir kāda konfliktsituācija – kaimiņi, pazīstami cilvēki, radinieki.

Tātad daļa zvanu ir ar mērķi nodot informāciju, ka kaut kur varētu būt apdraudējums bērnam. Mēs šādu informāciju pieņemam un tālāk nododam - vai nu policijai, vai sociālajiem dienestiem, vai bāriņtiesai. Protams, ne vienmēr izrādas, ka zvanītājam bijusi taisnība par notikušo," atklāj Vēja. 

Uzticības tālrunis - krietni vairāk nekā uzklausīšana

Primāri uzticības tālruņa misija ir psiholoģiskā palīdzība.

"Zvanītājiem - gan bērniem, gan vecākiem, gribas uzzināt, kā viņi var risināt savas problēmas, saprast iespējamos risinājumus.

Zvana laikā zvanītājs parasti ir krīzes stāvoklī, sarunas laikā viņa stāvoklis stabilizējas – pārstāj raudāt, nomierinās, tad rodas jautājums par to, kas ir iespējamais risinājums.

Bieži vien pats zvanītājs, ar konsultanta palīdzību, nokļūst pie savas problēmas risinājuma. Tiesa, ne visām situācijām iespējams dot skaidru risinājumu – piemēram, zvana bērns, kurš ir nobijies iet mājās, jo viņam ir slikta atzīme," stāsta speciāliste. 

Konsultants noskaidro situāciju – kas notika, kur bērns atrodas pašlaik, vai viņa vecāki ir informēti par bērna atrašanās vietu, kas parasti notiek, kad bērns ir līdzīgā situācijā? Situācija tiek apspēlēta, noskaidrots, kā bērns jūtas, viņam tiek atspoguļots notikušais.

"Šajā piemērā, teiksim, ar bērnu tiek runāts par to, kas notiktu, ja viņš neatnāks mājās, ka vecāki par viņu uztrauksies. Parasti saruna nonāk līdz tam, ka bērns piekrīt vismaz uzrakstīt kādam no vecākiem īsziņu, pateikt - "šodien esmu bēdīgs, jo saņēmu sliktu atzīmi".

Konsultants ļauj ieraudzīt, kā bērnam spert nākamo soli, saprast, ka bērns var situāciju risināt.

FOTO: Pexels

Parasti zvans beidzas tad, kad pats zvanītājs ir tam gatavs. Bērnam, protams, ir iespēja zvanīt atkal, ja situācija neatrisinās vai progresē viņam par sliktu un viņš nespēj ar to tikt galā. Ir bērni, kas dienas laikā zvana vairākas reizes, gluži tāpat kā pieaugušie". 

Ņemot vērā to, ka tālrunis ir viena no Labklājības ministrijas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas struktūrvenībām, tālrunim ir iespēja pieņemt no zvanītāja informāciju un to nodot bērnu tiesību aizsardzības departamentam, pašiem iesaistīties problēmas risināšanā.

"Ja problēma saistīta ar ģimeni, mums ir iespēja informāciju nodot bāriņtiesai vai sociālajiem dienestiem, kas var doties uz ģimeni, lai noskaidrotu, vai informācija ir patiesa, un, vajadzības gadījumā, sniegt nepieciešamo informāciju," norāda Vēja. 

Ja rodas aizdomas par problēmu, kurā jāiesaistās atbildīgajām iestādēm...

"Tālrunis ir anonīms – ja zvanītājs nevēlas, nav jāsaka, kas viņš ir. Gadījumos, kuros ir pārkaptas bērna tiesības, visbiežāk zvanītājs šo informāciju sniedz pats – par ģimeni, radiniekiem, kaimiņiem," uzsver speciāliste. 

Viņa piebilst, "ja stāsts ir par kādu ģimeni, primāri svarigi ir saprast, no kurienes tā nāk, kāda ir dzīvesvieta – tas nepieciešams, lai varētu identificēt konkrēto ģimeni un bērnu. Ne vienmēr informācija ir pilna – gadās, ka kaimiņš redz problēmu, piemēram, to, ka tiek lietots alkohols un bērni netiek aprūpēti, ģimenē, kuru nemaz nepazīst.

Primāri sadarbojamies ar pašvaldību, bāriņtiesu, sociālo dienestu, policiju, inspekcijām – saistībā ar bērnu tiesību pārkāpumiem mums ir pieejami teju visi resursi".

FOTO: Pexels

Kas ir uzticības tālruņa konsultanti? 

"Visi konsultanti ir ar psiholoģisko izglītību, kas izgājuši īpašu apmācību, kā rīkoties krīzes situācijās.

Psihologa profesija pati par sevi prasa nemitīgu iemaņu papildināšanu, apmācības – jautājumos par bērniem, bērnu tiesībām, supervīzijas, kurās darbinieki var celt savu profesionālo kvalifikāciju, mācīties no iepriekšējām situācijām.

To, kas tieši jāzina, grūti ielikt vienā rāmīti – jāpārzina psiholoģiju, ģimenes psiholoģiju, krīzes psiholoģju, bērnu vecumposma īpatnības, ar izglītību saistītos jautājumus, atkarības, interneta drošību. Sfēras nemaz nav tik viegli definēt, tās ir ļoti plašas," viņa stāsta. 

Jautāta, vai uzticības tālruņa klientu vidū ir arī cilvēki, kuri mēģina izveidot kontaktu tieši ar vienu konsultantu, kam uzticas, Vēja skaidro: "Principā mums šādas iespējas nepastāv – gan zvanītāji, gan konsultanti ir anonīmi, speciālists sevi neidentificē, un nav nekādas garantijas, ka sanāks runāt ar to pašu konsultantu.

Bērns nevar izvēlēties, ar ko runat – ja zvanītājs ir krīzē, viņam var palīdzēt jebkurš speciālists. Ja kāds gaidīs konkrētu konsultantu, pastāv risks šo palīdzību nemaz nesagaidīt".

Bērniem - ne vien tiesības, bet arī pienākumi

Nereti publiskajā telpā dzirdams, ka "mūsdienās bērniem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu, ka bērni izmanto bērnu aizstāvības insitūcijas kā atriebības instrumentu vecākiem". Speciāliste komentē - šīs frāzes dzirdamas jau gadiem.

"Kad speciālistiem sanāk runāt ar bērniem klātienē, izrādās, ka bērni nemaz nezina, kas tad īsti ir viņu tiesības.

Bieži vien paši pieaugušie ir tie, kuri jūtas aizskarti vai apdraudēti par to, ka bērniem ir šīs tiesības, taču saskarsme ar bērniem apstiprina, ka tie bieži vien pat nezina, kas ir šīs tiesības.

Kopumā nevar teikt, ka bērni ar šīm tiesībām īpaši manipulētu.

Protams, ka ir konfliktsituācijas skolā, vai ir pusaudzis, kas sastrīdējies ar vecākiem un vēlas tiem ieriebt, taču jāatceras, ka uzticības tālrunis nav nekāds sūdzību tālrunis – primāri svarīgi ir skatīt situāciju kopumā un mēģināt palīdzēt zvanītājam to risināt pašam.

Nav tā, ka piezvana uz tālruni, pieņem sūdzību, un vecāki tiek kā sodīti. Palīdzība ir daudz plašāka, dziļāka – kas ar bērnu notiek, cik ilga šī situācija ir, kas tieši noticis dienā, kad zvanītājs vēršas – situācija reti kad ir viennozīmīga.

Valda stereotips par bērnu tiesībām. Runājot par daudz pieminētajiem pienākumiem – arī tie ir noteikti Bērnu aizsardzības likumā, un ir svarīgi ar bērnu tos pārrunāt.

Tiesa, tas visvairāk attiecas uz kopējām attiecībām, ģimenes vērtībām, jo šie pienākumi tomēr izriet no kopēji cieņpilnu attiecību veidošanas ar jebkuru pieaugušo.

Ja ģimenē ir veselīgas attiecības, tad šie pienākumi ir diezgan pašsaprotami. Daudz ir atkarīgs no pašiem pieaugušajiem - no tā, ko tie iedod saviem bērniem," pauž Vēja. 

  • Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis izveidots 2006. gadā. Tas strādā jau 13. gadu.
  • Tālrunis agrāk strādāja līdz pulksten 23, no 2015. gada strādā visu diennakti.
  • Bērniem tālrunis ir bezmaksas, numurs ir 116111 – tas strādā visās Eiropas Valstīs, līdzīgi kā 112. Šādai līnijai jābūt katrā Eiropas valstī.
  • Šāda paša veida tālrunis ir arī pieaugušajiem – tas gan ir maksas, to nodrošina krīzes centrs "Skalbes".
  • Atsevišķos gadījumos palīdzība tiek sniegta arī klātienē – piemēram, ja nomiris bērns, speciālisti izbrauc konsultēt uz skolām, sniegt psiholoģisko atbalstu palikušajiem draugiem, klasesbiedriem.
  • Ir atsevišķi gadījumi, kuros, ja cilvēkam nav iespējas iegūt bezmaksas psiholoģisko palīdzību, konsultanti mēģina palīdzēt klātienē.
  • 2018. gadā bijuši apmēram 15 000 zvanītāju. No tiem vairāk nekā 13 000 gadījumu tās bijušas psiholoģiskas konsultācijas, pārējie zvani - informatīvi, joku zvani, kad zvanītājs klusē.