Latvijas hokeja valstsvienība otrdien ar zaudējumu pret Vācijas izlasi noslēdza savu dalību pasaules hokeja čempionātā, ierindojoties 11. pozīcijā. Tāpēc ir pienācis laiks atskatīties uz pozitīvo un arī negatīvo izlases iespētajā turnīra septiņās spēlēs.

Pirmajā mirklī pēc Latvijas izlases izstāšanās no turnīra bija vilšanās, dusmas un virkne citu emociju.

Tagad, kad emocijas ir nedaudz norimušas, ir laiks atskatīties uz Latvijas izlases sniegumu šajā čempionātā. Pats turnīrs, protams, bija līdz šim vēl nepieredzēts - hokejistu dzīve "burbulī", tukšas tribīnes, raibi rezultāti un vēl raibāki komandu sastāvi.

Tomēr, ja runājam konkrēti par Latvijas izlases sniegumu, norobežojoties no iepriekš minētajiem apstākļiem, tad jāsaka, ka šis turnīrs ne ar ko vērā ņemamu neizcēlās. Puiši "iekoda" kādai komandai, kas uz papīra nebija jāuzvar, un atstāja punktus tur, kur tie nebija jāatstāj, - visai ierasta prakse Latvijas izlasei pasaules čempionātos. Un vēl aizvadīt izšķirošo cīņu pret Vācijas izlasi, arī tā pēdējo gadu laikā ir bijusi visai ierasta procedūra.

Nebija super, un nebija arī traģiski. Vai puiši bija pelnījuši spēlēt ceturtdaļfinālā? Rezultāti liecina, ka ne. Vai bija iespēja tur spēlēt? Protams, bet tas tā ir teju katru gadu. Vai šī komanda varēja arī pacīnīties par medaļām? Nu nē! Bet, pirms apskatām, kāpēc ne, jāsāk tomēr ar labo.

Turnīra trīs labākie spēlētāji - Hārtlijs trāpīja desmitniekā.

Kad noslēdzās mačs un tika paziņots, ka turnīra labākie spēlētāji Latvijas izlasē ir Lauris Dārziņš, Renārs Krastenbergs un Ronalds Ķēniņš, sēdēju un domāju, kur lai šai izvēlei "piesienas"? To tā arī neatradu, jo jāatzīst, ka Hārtlijs ar simboliskā trijnieka izvēli trāpīja desmitniekā.

Nedaudz ironisks, protams, ir fakts, ka turnīrā, kurā mūsu puiši septiņās spēlēs guva vien 15 vārtus, par labākajiem tiek atzīti uzbrucēji, bet minēto hokejistu sniegums laukumā patiesi bija atzinības vērts.

Renārs Krastenbergs bija šā gada vienīgais debitants izlasē, un turnīru viņš sāka ceturtajā jeb "čekeru" maiņā. Tomēr jau uzreiz varēja redzēt, ka šim puisim iekšā ir daudz vairāk, un arī Hārtlijs turnīra gaitā viņam sāka uzticēties arvien vairāk. Turnīra pēdējos divos mačos Renārs jau bija vienā no komandas vadošajām maiņām kopā ar Rodrigo Ābolu un Ronaldu Ķēniņu.

"Es domāju, ka nākotnē viņš būs izlases līderis," pēc spēles pret ASV par jauno uzbrucēju izteicās Bobs Hārtlijs, un atliek vien piekrist.

8

Ja runājam par Ķēniņu, tad jāteic, ka viņš šajā turnīrā bija ja ne labākais, tad pavisam noteikti redzamākais spēlētājs. Ar savu zemo slidojumu viņš laukumā izskatījās pēc tanka, kuru apstādināt ir ļoti grūti. Pretinieku kacināšana, spēka spēle, aktīvs darbs savā un pretinieku zonā, emocijas, vārtu guvums - Ronalds darīja to visu un vēl vairāk.

Un tad paliek Lauris Dārziņš. Es, protams, nezinu, kas notiek ģērbtuvēs, bet laukumā, vismaz šajā čempionātā, C burtiņš uz krūtīm labāk piestāvēja Laurim. Jā, brīžiem pietrūka spēka vai ātruma, bet spēles izpratne un roku ātrums jau nekur nav pazudis.

Pirms un pēc turnīra šur tur komentāros sanāca palasīt to, ka Laurim jādodas pensijā, jālaiž jaunie vietā. Šeit jautājums - kāpēc tad "vecais un nekam nederīgais" Lauris spēlēja gan vairākumā, gan mazākumā (ko viņš pēdējo gadu laikā bieži nedara)? Tāpēc, ka svarīgos mirkļos treneris paļaujas uz hokejistiem, kuri ir pieredzējuši, kuru rokas "nenotrīcēs" un kuri gatavi cīnīties un atdot visu.

Lauris šajā turnīrā parādīja, ka cīņas spars viņam arī 36 gadu vecumā ir tāds pats kā pirms 10 gadiem. Par roku ātrumu un "bullīšu" izpildi nemaz nerunāsim, tur vēl jaunajiem jāpamācās... (pierādījums tam pie augstāk redzamā video 0:35 laika atzīmes).

Un, ja šis bija pēdējais Laura pasaules čempionāts Latvijas izlasē, tad tomēr labāk pateiksim viņam sirsnīgu paldies, nevis apmētāsim ar tādām frāzēm kā "ko viņš tur vēl dara" vai arī "lai tak laiž jaunos"!

8

Runājot par spēlētājiem, kurus vēl varēja izcelt, gribētos pieminēt Jāni Jaku, kurš bieži vien spēja saasināt spēli pretinieku zonā, tomēr pie konstanta spēles laika vienādos sastāvos tā īsti arī netika. Tāpat ļoti stabilu turnīru aizvadīja Oskars Cibuļskis, kurš problēmas pie saviem vārtiem neradīja un turnīru noslēdza ar augstāko +/- starp aizsargiem (+3). Īsāk sakot, savu darbu izdarīja godam.

Vārtsargi - bija labi.

Parasti simboliskajā trijniekā tiek iekļauts viens no vārtu vīriem. Bet šoreiz Hārtlija izvēle to nedarīt ir saprotama.

Īsumā - vārtsargus šajā turnīrā nav pamata nedz celt debesīs, nedz nolikt līdz ar zemi. Jā, Matīss Kivlenieks aizvadīja ļoti precīzu un nosvērtu spēli pret Kanādu. Tomēr nākamajos mačos bija savas kļūdiņas. Piemēram, spēlē pret Kazahstānu vieni no zaudētajiem vārtiem sekoja pēc tam, kad viņš nenofiksēja ripu. Un pēcāk tā rezultātā, ka Matīss vēlreiz atsita, nevis fiksēja ripu, uz ledus krita, šķiet, viss piecinieks, Bobs Hārtlijs ar kolēģiem un vēl talismans Spaikijs, lai tikai ripa nelidotu vārtos.

Arī citos mačos Kivleniekam ar ripu fiksēšanu pa reizei sanāca nogrēkot. Bet kopumā savu debijas turnīru Matīss aizvadīja labi. Tieši šis ir īstais vārds - labi. Ne slikti, ne lieliski, bet labi.

Ja runājam par Kalniņu, tad pēc Somijas mača radās jautājums: kāpēc viņš nebija izlases pirmais numurs? Kuluāros izskanēja versijas, ka Kivlenieks ir braucis tikai ar norunu, ka viņš būs pirmais numurs. Tāpat bija dzirdēts, ka Kalniņš neesot starp Hārtlija favorītiem. Iespējams, ka vērā ņemams faktors bija arī smags pārdzīvojums privātajā dzīvē, kas Jāni piemeklēja neilgi pirms turnīra sākuma.

Kas attiecas uz Punnenovu - viena "sausā" spēle pret Itāliju... Atkal jāsaka - labi.

Matīss Kivlenieks

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Pirms turnīra bija jānāk klajā ar prognozēm. Toreiz teicu, ka pirmais būs Kalniņš, un arī pēc turnīra palieku pie šīs pārliecības - pirmajam numuram bija jābūt viņam! Tas gan nav nekāds akmens Kivlenieka dārziņā. 

Domājams, ka tā "uz sitienu" ir grūti atcerēties kādu ļoti spilgtu "seivu" Latvijas vārtu vīru izpildījumā, jo puiši vienkārši izdarīja savu darbu. Īsumā par vārtsargu līniju šajā turnīrā var teikt tā - nekas spīdošs, bet labi aizvadīts čempionāts.

Kas varēja būt labāk?

Vēlreiz izcelšos ar "oriģinalitāti" un teikšu, ka labāks varēja būt vairākums. Daudz labāks! Protams, divas ripas 24 mēģinājumos jau pasaka visu priekšā. Bet arī pats sniegums vairākumā radīja bažas. 

Nu nav īsti, kas nevis uzmet, bet "uzšauj" no zilās līnijas. It kā Rubīns, bet tas lielos vilcienos arī ir viss. Cits neviens. Spilgti atmiņā ir palikusi Somijas spēle pret Itāliju, kad bijušais Rīgas "dinamietis" Tonijs Sunds izcēlās ar diviem precīziem raidījumiem. Kolēģi zonas dziļumā saspēlējas un veido momentu, tikmēr Sunds uz zilās līnijas ar nūju, nostādītu 110 grādu leņķī, jau gaida piespēli, lai bez sagatavošanās to triektu vārtu virzienā.

Latvijas izlasē tā nenotika. Un kliboja arī piespēļu precizitāte un uzņemšana, jo bieži vien bija redzams, ka tiek atdota piespēle uz zonas otru pusi, kur mūsu spēlētājs it kā ir brīvs, bet metiens uzreiz netiek izdarīts. Pa to laiku pārvietoties ir paspējis gan vārtsargs, gan divi aizsardzības spēlētāji...

Akmeņus konkrētu spēlētāju virzienā mest negribētos, tomēr jāatzīst, ka komandas kapteinis Kaspars Daugaviņš aizvadīja visai blāvu čempionātu, kas noslēdzās ar savainojumu. Zinot, kādu sezonu viņš aizvadīja klubu līmenī, domāju, ka nebiju vienīgais, kas no Daugaviņa gaidīja vairāk.

Tāpat neveiksmīgs čempionāts arī Robertam Bukartam, kurš allaž izlasē ir spīdējis pat pēc blāvākas sezonas klubu līmenī. Robertam šajā turnīrā dalīts sliktākais lietderības koeficients (-4) ar brāli Rihardu un Miku Indraši. Pēdējā spēlē Roberts bija nonācis jau enerģijas maiņā kopā ar Oskaru Batņu un Rihardu Bukartu, kur gan labāk būtu iederējies mača 13. uzbrucējs Rihards Marenis.

Mums vajag centrus!

Kāds teiks, ka Rodrigo Ābols arī būtu pelnījis būt iepriekšējā sadaļā. Kā nekā aiz muguras lieliska sezona Zviedrijā, bet čempionātā tikai viena ripa un tā pati pēdējā spēlē. Tomēr Rodrigo laukumā bija pamanāms. Viņš spēja pretspēlētājus apspēlēt un izkārtot gan vārtu gūšanas iespējas, gan noraidījumus pretiniekiem. Šoreiz vienkārši ripa spītīgi negribēja lidot vārtos.

Ābols ir liels, garš, spēcīgs centrs ar labu slidojumu un plaukstas metienu, kā arī pietiekami veiklām rokām. Lūdzu, vēl divus mums tādus!

8

Jo tad Mikam Indrašim nebūtu jāspēlē centrā. Izbrīnīja, ka Hārtlijs Indraša-Dārziņa saikni sāka izmantot tikai priekšpēdējā mačā. No vienas puses, tad Mikam, visticamāk, būtu jāspēlē centrā, bet no otras - viņš to tāpat darīja, tikai ar citiem partneriem. Tomēr skaidrs ir viens - Indrašis. Nav. Centrs!

Jā, vajadzības gadījumā viņš tur var spēlēt, bet tas ierobežo Mika īsto potenciālu. Tikai spēlējot malā, Indrašis patiesi var atbrīvot savu iekšējo hokeja virtuozu. Un tas atspoguļojās arī rezultātā - divas precīzas ripas un dalīts sliktākais lietderības koeficients. Nav šaubu, ka Indrašis var daudz labāk, ja viņš spēlē pareizajā pozīcijā. 

Turnīrs, ko (ne)atcerēties.

Kā jau minēju sākumā. Šis turnīrs daudziem paliks atmiņā ar organizatoriska rakstura jautājumiem, skatītāju neesamību arēnās un citiem ar izlases sniegumu nesaistītiem tematiem.

Ir jau vēl labas lietas, ko uzsvērt, piemēram, mazākums. Tāpat, ja labi padomātu, atrastos arī vēl, ko pakritizēt. Bet būs jau gana!

Latvijas žurnālistikas veterāns Jānis Matulis, atskatoties uz turnīru, rakstīja vārdus: "Sapnis bez seguma". Šeit atliek tikai piekrist, jo pirms turnīra patiesi grūti bija atrast argumentus medaļām, ko ne mazums fanu gaidīja. Jā, varēja runāt par nestandarta apstākļiem un to, kā tie mums var spēlēt par labu, tomēr sastāvs neatgādināja "tagad vai nekad", basketbola analoģijā runājot. Lielos vilcienos tie paši spēlētāji, kas 2019. gada čempionātā, tikai divus gadus vecāki. Kuram šie gadi nāca par labu, kuram ne, tas lai paliek citai reizei.

Varbūt Matuļa pieminēto "segumu" sapnim būtu devusi Teodora Bļugera, Rūdolfa Balcera un Zemgus Girgensona klātbūtne. Bļugers būtu atrisinājis iepriekš pieminēto centru problēmu, Balcers piedāvātu vēl vienu virtuozu spēlētāju vairākumā, kas šogad smagi kliboja, bet Girgensons allaž izlasē ir kvalitatīvi izdarījis visu, ko no viņa prasa.

Bet šis "segums" dažādu iemeslu dēļ palika Ziemeļamerikā un izlases rezultāts sanāca ierastais, 9. - 12. vieta pasaules čempionātos. 

Puiši varēja aizķerties "play-off", bet nedaudz tomēr pietrūka. Šis ir scenārijs, kas, kā jau minēju iepriekš, Latvijas izlasi piemeklē ne pirmo reizi. Protams, tika izcīnīta vēsturiska uzvara pār Kanādas izlasi, bet visādi citādi mūsu izlasei šis bija turnīrs, ko (ne)atcerēties.