Vai sporta sankcijas var apturēt karu Ukrainā?

Pēc Krievijas noziedzīgā režīma iebrukuma Ukrainā pasaules sporta lielākās organizācijas bez vilcināšanās (dažas ātrāk nekā citas) Krievijas un Baltkrievijas sportistiem noteica sankcijas.

Gan FIFA, gan UEFA aizliedza Krievijai un tās klubiem piedalīties starptautiskās sacensībās, līdzīgu scenāriju gāja arī citas Eiropas sporta lielākās organizācijas. Aizvadītajā nedēļā arī Vimbldonas "Grand Slam" turnīra organizatori paziņoja par Krievijas un Baltkrievijas tenisistu nepielaišanu slavenajam čempionātam.

Dienvidāfrikas piemērs

1948. gadā Dienvidāfrikas likumdošana iedzīvotājus sadalīja, balstoties uz viņu rasi. Pie valdības svirām drīkstēja atrasties tikai mazākumā esošie baltādainie iedzīvotāji.

Lai mēģinātu panākt izmaiņas valsts valdošajā iekārtā, Dienvidāfrika no pasaules sporta bija izolēta trīs desmitgades - no 1960. līdz pat 1991. gadam. 

BBC šajā jautājumā uzrunāja bijušo Dienvidāfrikas kriketa federācijas prezidentu Ali Bačeru, kurš norādīja, ka arī sporta sankcijas var palīdzēt mēģinājumā apturēt Krievijas invāziju Ukrainā.

"Sankcijas, tai skaitā sporta, nostrādāja. Tu nevari stāties pretim visai pasaulei, bet Krievija to dara. Diemžēl viņu vadoņa dēļ jācieš ir arī krievu sportistiem. Bet tas pats notika arī ar mums, dienvidāfrikāņiem. Daudzi, tai skaitā arī es pats, neatbalstīja valdošo režīmu, bet tik un tā cieta no šīs izolācijas," sacīja Bačers.

Bijušais Dienvidāfrikas kriketa federācijas prezidents, piebilst, ka sporta sankcijas, protams, nav un nevar būt vienīgās, kas spēj salauzt valdošo režīmu, tomēr arī tas ir spēcīgs ierocis. Aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos gados Dienvidāfrikai bija spēcīgākā kriketa izlase pasaulē, kas apritē drīkstēja atgriezties vien 1991. gadā. Nevar noliegt, ka tik ilgs "sausuma" periods atstāja negatīvu iespaidu uz šīs valsts kriketa līmeni.

Trīs desmitgades sporta izolācijā

1948. gadā Dienvidāfrikā pie varas nāca Nacionālā partija, kas noteica, ka valsti starptautiskajā arēnā drīkst pārstāvēt tikai baltādainie atlēti, kamēr sportistiem ar tumšu ādas krāsu šādu iespēju nebija.

Apstākļi lēnām sāka mainīties tikai piecdesmito gadu izskaņā, kad Dienvidāfrikas futbola izlase, kas sastāvēja tikai un vienīgi no baltādainajiem spēlētājiem, tika izslēgta no Āfrikas Nāciju kausa. Savukārt 1961. gadā Dienvidāfrikas izlase tika izslēgta no FIFA rīkotajām sacensībām.

1968. gadā izcēlās plašs skandāls, jo Dienvidāfrikas valdība liedza savai valstsvienībai aizvadīt pārbaudes spēli ar Angliju, kuras rindās bija tumšādains spēlētājs Bazils D'Oliveira, kurš bija aizbēdzis no Dienvidāfrikas. Tieši šis notikums aizsāka Dienvidāfrikas izolāciju starptautiskajā arēnā.

Dienvidāfrikai tika aizliegta dalība 1964. un 1968. gada olimpiskajās spēlēs, bet 1970. gadā valsts tika izslēgta no olimpiskās kustības. Tobrīd Dienvidāfrika bija izslēgta no dalības daudzu sporta veidu starptautiskajās sacensībās.

Vai sporta sankcijas ir vajadzīgas?

Kara noziedznieks Putins savas ilgās prezidentūras laikā sportu ir nostādījis savas propagandas pirmajā plānā. Pats diktators nekad nav slēpis savu patiku pret hokeju. Viņš pats visnotaļ bieži piedalās hokeja spēļu "paraugdemonstrējumos", kur, neskatoties uz faktu, ka Putinam pretī stājas Krievijas bijušās hokeja ikonas, viņš parasti izceļas ar tuvu pie desmit rezultativitātes punktiem.

2014. gadā Krievija rīkoja ziemas olimpiskās spēles, bet četrus gadus vēlāk tā uzņēma Pasaules kausu futbolā. Lieki teikt, ka šo sporta notikumu organizēšanai tika tērēti milzu līdzekļi.

Krievija nekad nav slēpusi savu nacionālo lepnumu par tās atlētu panākumiem starptautiskajā sporta arēnā. 

Krievijā ir aizliegts Ukrainas kontekstā lietot vārdu "karš". Tā vietā tiek lietots termins "īpaša militāra operācija". Tomēr atbildes uz tautas jautājumu, kāpēc viņu iecienītie sportisti sēž mājās, Krievijas varai nav.

Dienvidāfrikas medicīnas profesors Heins Odendāls uzskata, ka sankciju ieviesējiem savos lēmumos ir jābūt konsekventiem.

"Man simpatizē sporta organizācijas, kuras ievieš sankcijas, lai glābtu Ukrainas cilvēkus. Bet, ja kara sākšanās tiek izmantota kā iegansts ieviest sankcijas, savos lēmumos ir jābūt konsekventiem. Bet, ja organizācijas sāk ieviest sankcijas tikai atkarībā no tā, kura valsts karo, tad pastāv risks, ka olimpiskās spēles varētu pārstāt eksistēt," norāda Odendāls.

"Pasaulē ir daudz un dažādi konflikti. Piemēram, Saūda Arābijā, Afganistānā, Irākā un Sīrijā, bet nav izskanējušas runas par sporta sankciju ieviešanu, lai normalizētu stāvokli šajās valstīs," skaidroja profesors.

Lai arī sporta sankcijas uz ekonomisko un ceļošanas lieguma fona var šķist mazsvarīgas, cīņā pret tādu valsti kā Krievija, kuras valdošais režīms allaž savā tautā ir sējis lepnumu par sportistu panākumiem, arī sporta sankcijas var būt spēcīgs ierocis.