"Zināju, ka viņai jāaiziet." Rita Lasmane atklāti par meitas zaudēšanu

Jums šis ir smags gads - pavasarī uz mūžu šķīrāties no savas vecākās meitas Gundegas. Viņai bija tikai 45 gadi...

Gundegai bija audzējs, zināju, ka viņai jāaiziet. Smadzenes pamazām tika pieradinātas pie šīs domas, prāts būvēja konstrukcijas, kā tas būs - kā dzīvošu tālāk. Man arī mamma nomira ar vēzi, es viņai biju klāt, pēdējo pusgadu kopu. Nevaru pat iedomāties, kā tas ir, ja cilvēks aiziet negaidīti, jo tad ir pēkšņs tukšums - nav nekādu konstrukciju, kā būt.

Zinot par Gundegu, ļoti palīdzēja psihoterapija. Lai cik paši sev šķietam gudri, ir vajadzīgs skats no malas.

Todien, kad piezvanīja Gundegas pirmais vīrs un teica, ka viņa aizvesta uz slimnīcu, bija skaidrs, ka mājās meita vairs neatgriezīsies.

Nezināju, kur likties, jo neko nevarēju ietekmēt. Domās Gundegas dvēselīti ieliku laivā un palaidu mūžības upē. Psihoterapijas prakses māca ļoti lielās bēdās situāciju vizualizēt.

Tā bija ļoti mierīga upe un skaista, balta laiva. Tiklīdz kļuva neizturami grūti, domās atgriezos pie upes un vēroju, cik tālu laiva aizpeldējusi. Nākamās dienas pēcpusdienā vēlreiz paskatījos un redzēju, ka laiva jau ir pie horizonta. Un tad saņēmu ziņu, ka Gundega mirusi.

Atvadu vārdus meitai Lasmane rakstīja 27. martā: "Lai Tev, mana Gundega, mana mīļā meitiņa, mana krāšņā dvēselīte, gaiši, silti un vairs nav sāpju. Tiksimies pēc laika…"

Pilnu interviju ar Lasmani lasi izdevuma "Ieva" jaunākajā numurā.