Pk, 2.12.2022.

Sārts: Stabilitāte, kādā mēs dzīvojām pēdējos 25 gadus, ir pagājusi

LETA
Sārts: Stabilitāte, kādā mēs dzīvojām pēdējos 25 gadus, ir pagājusi
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra "Stratcom" direktors Jānis Sārts.
NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra "Stratcom" direktors Jānis Sārts. Foto: Sintija Zandersone/LETA

Mēs esam iegājuši nestabilitātes periodā, kuru lielā mērā nosaka karš Ukrainā, tomēr vienlaikus arī Ķīnas ietekmes pieaugums un klimata pārmaiņas, kas rada spiedienu uz daudziem pasaules reģioniem un var izraisīt jaunu bēgļu pieplūdumu, līdz ar to es nevaru solīt Latvijai mierīgu, paredzamu nākotni, un ar to nav vērts sevi mānīt, intervijā aģentūrai LETA uzsvēra NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadītājs Jānis Sārts.

Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmumu par daļējas mobilizācijas izsludināšanu tieši Krievijas armijas kaujas spēju paaugstināšanas kontekstā kritiski vērtējuši vairāki eksperti. Arī jūs esat izteicies, ka kara gaitā tas maz ko mainīs, jo liela pienesuma no mazapmācītiem, slikti sagatavotiem un vāji motivētiem iesauktajiem nebūs. Šis lēmums arī izraisījis gana lielus protestus Krievijas lielākajās pilsētās, vīrieši masveidā cenšas pamest valsti. Kādēļ, jūsuprāt, Putins pieņēma šādu lēmumu, kuram ir tik daudz negatīvu blakņu un teju nekāda reāla pozitīva pienesuma?

Tāpēc, ka Krievijas armijas situācija frontē ir ļoti slikta. Pēc okupantu sagrāves pie Harkivas mēs gaidām nākamos krievu zaudējumus, visticamāk, tie būs Hersonas virzienā. Pieņemu, ka Kremlī nebija skaidrības, ko šajā situācijā darīt.

Daudzu uzskats, ka mobilizācija atrisinās krievu armijas problēmas, ir neapzināšanās, ka tā nenovērsīs tos cēloņus un iemeslus, kas rada armijas neefektivitāti kaujas laukā.

Vispirms jau tās ir problēmas ar loģistiku un komandu kontroli, kas ir divas būtiskākās lietas kaujas laukā. Palielinot karavīru skaitu uz iesaucamo rēķina, sistēmā, kas nevar tikt galā jau ar esošajiem resursiem, nebūs rezultātu. Labākais rezultāts, kādu krievi var panākt ar mobilizāciju, ir vienību skaita palielināšana, bet tās būs vāji ekipētas un slikti motivētas.

Jāpiebilst, ka ir iespējami scenāriji, kad reti kurš no mobilizētajiem vispār tiks līdz kaujas laukam, jo iesaukšanas sistēma nespēs procesu novadīt. Ja arī tiks, tad viņi būs slikti ekipēti un vāji apmācīti, tādējādi pildot tikai tā sauktās lielgabalu gaļas funkciju.

Kā tas izskatās no komunikācijas ar sabiedrību viedokļa? Jau pašlaik mēs redzam protestus pret šo lēmumu un lielu skaitu aizturēto. Vai tā nebūs sarkanā līnija daudziem, kas līdz šim karu Ukrainā tolerēja vai pat atbalstīja?

Es būtu piesardzīgs izteikt prognozes par lielu sabiedrības neapmierinātību un masveida protestiem. Man arī šķistu, ka mobilizācija varētu radīt protestu vilni, jo tam ir praktiskas konsekvences. Piemēram, iesaucamie nevar pamest savu dzīvesvietu bez saskaņošanas. Tādējādi pasīvs dīvāna vērotājs kļūst par aktīvu kara dalībnieku. Tomēr piesardzīgs esmu tāpēc, ka līdz šim esmu kļūdījies, prognozējot Krievijas sabiedrības reakciju uz kādiem notikumiem. Man šķita, ka tā būs daudz asāka, nekā tā bija realitātē. Tādēļ šobrīd attiecībā uz masveida nemieriem es teiktu: pagaidīsim, bet potenciāls ir.

Kādēļ mobilizācijas izsludināšana un slavenā Putina runa notika dienu vēlāk, nekā bija plānots? Vai tur bija kādi zemūdens akmeņi?

Es pieņemu, ka skaidrojums varētu būt ļoti vienkāršs - nepaspēja līdz galam sagatavot runu un kādus to pavadošos dokumentus.

Putins savā paziņojumā par referendumiem Luhanskas un Doneckas tautas republikās teica, ka, ja tiks apdraudēta Krievijas federācijas suverenitāte un teritoriālā nedalāmība, tiks pielietoti visi iespējamie aizsardzības līdzekļi, tostarp kodolieroči, īpaši piebilstot, ka "tas nav blefs". Tā kā par pseidoreferendumu rezultātu nav jāšaubās, tad faktiski tas nozīmē, ka, ja ukraiņi uzbruks Doneckai un Luhanskai, kas būs pasludinātas par Krievijas teritorijām, varētu tikt pielietoti kodolieroči. Cik, jūsuprāt, tas ir nopietni?

Mēs vērojam teātra izrādi - referendumi, mobilizācija, kodolšantāža. Tas ir režisēts teātra uzvedums. Es jau pēc ukraiņu uzvarām Harkivā teicu, ka nu mēs sagaidīsim kodolšantāžu. Tā ka Putina paziņojums nav nekāds pārsteigums. Saskaņā ar Kremļa loģiku - jo sliktāk viņiem iet, jo vairāk jādraud ar kodolieročiem. Pieaugot ukraiņu panākumiem, pastiprināsies arī šādi draudi.

Kādēļ jūs esat tik pārliecināts, ka Krievija nepielietos kodolieročus?

Kāpēc, lai Putins vēlētos pielietot kodolieročus? Kādi būtu tie apstākļi? Tas būtu tad, ja draudētu Krievijas sagrāve, kas viņam radītu personiskus drošības riskus, un kodolieroču pielietošana varētu šo sagrāvi novērst. Ierastais koncepts - situāciju eskalēt, lai varētu to deeskalēt.

Taču Putins nevienā brīdī nevēlas pats iet bojā.

Līdz ar to, lai nepieļautu šo kodolieroču izmantošanu, ir jābūt skaidrai ziņai no Rietumiem, ka tas nepaliks bez atbildes un Putina drošību tas nekādā veidā negarantēs. Vēstījumam jābūt nepārprotamam - citi soļi var dot dažādas izvēles iespējas, bet kodolieroču pielietošana radīs draudus un drošības riskus pašam Putinam un izvēles vairs nebūs.

Vai Rietumi ir to skaidri nokomunicējuši?

Tas netiek darīts publiskos kanālos.

Klausoties Krievijas opozicionāru - neatkarīgo politologu un žurnālistu - viedokļus, radies iespaids, ka Putina gals ir neizbēgams un ļoti tuvu. Taču to panāks nevis demokrātiskie spēki, bet drošības dienesti jeb tā saukti "siloviki", kas ir neapmierināti ar pašreizējo situāciju. Cik, jūsuprāt, tas ir ticams scenārijs?

"Kremlinoloģija", protams, ir ļoti interesanta lieta, bet bez drošticamu faktu bāzes tai ir maza pievienotā vērtība. Tomēr, atbildot uz jūsu jautājumu, es teiktu, ka ir pieļaujami scenāriji, ka Putina laiks tūdaļ beigsies. Tomēr iespējams ir arī tas, ka viņš atradīs veidu, kā situāciju īslaicīgi stabilizēt. Tajā pašā laikā es jau sen esmu teicis, ka uzsāktais karš ved pie nenovēršamas Krievijas sagrāves, kas neizbēgami radīs nestabilitāti Kremlī.

Vai Rietumi strādā pie iespējamiem scenārijiem, kas notiks ar Krieviju pēc šādas sagrāves?

Es domāju, ka Krievijas varas sabrukums būs nekontrolēts process, kuram diezin vai iespējams labi strukturāli sagatavoties.

Domājot par Latvijas drošību, cik ticams ir scenārijs, ka pēc Putina Krievijā notiek nevis demokrātiskas vēlēšanas, bet gan varu pārņem militāra hunta? Cik tas būtu nopietns apdraudējums Baltijas valstīm?

Jāsaprot, ka arī Ukrainas uzvaras gadījumā, kas, manuprāt, notiks, Baltijas valstu drošības problemātika nekur nepazudīs. Zaudējums karā novedīs pie nestabilitātes Kremlī un visā Krievijā.

Mēs redzam virkni neatkarīgu varas centru - armija, drošības dienesti, Jevgeņija Prigožina komandētie "vāgnerieši", "Rosgvardija". Nestabilitāte Kremlī var novest pie šo grupējumu cīņas par varu. Tā nav laba ziņa Baltijas valstīm.

Diemžēl ir iespējams un ticams scenārijs, kurā varas maiņu Krievijā kontrolē Federālais drošības dienests un spēka struktūras. Ir parādījušies jauni spēcīgi spēlētāji, piemēram, jau minētais Prigožins, kura rīcībā ir viņam absolūti lojāls bruņots resurss - "Vagner", kas ir privāta militāru algotņu armija.

Kādas tam ir konsekvences attiecībā uz Latvijas drošību?

Tā stabilitāte, kādā mēs dzīvojām pēdējos 25 gadus, ir pagājusi. Mēs esam iegājuši nestabilitātes periodā, kuru definē vispirms jau karš Ukrainā, bet arī Ķīnas ietekmes pieaugums un klimata pārmaiņas, kas rada spiedienu uz daudziem pasaules reģioniem, kas var izraisīt jaunu bēgļu pieplūdumu. Līdz ar to es nevaru solīt Latvijai mierīgu, paredzamu nākotni, tur nav ko sevi mānīt.

Vai mums pastāv militāri draudi tuvāko piecu gadu laikā?

Karš Ukrainā Krievijas militāro veiktspēju ir novājinājis uz tuvākajiem 10 gadiem. Taču, runājot par Krievijas sagrāvi un daudzajiem varas maiņas scenārijiem, es nezinu, kurš tieši no tiem piepildīsies un kādi riski varētu parādīties.

Cik lielā mērā Latvijas sabiedrība kā pilsoņu kopums ir gatava šai nestabilitātei un jaunajiem izaicinājumiem? Cik daudz mūsu vidū ir Latvijai nelojālu cilvēku?

Tādi, protams, ir, bet es domāju, ka Krievijas visvarenības mīta sabrukums viņu skaitu ir samazinājis. Gravitācijas centri šiem cilvēkiem mainās, jo varenās Krievijas mīta sabrukums licis daudziem atsalt.

Šajā sakarā es gribētu jautāt par nosacīto dalījumu "labajos" un "sliktajos" krievos. Vai mēs reizēm ar savu nostāju paši neesam atgrūduši daļu krievu?

Labā ziņā ir tā, ka krievvalodīgo jaunā paaudze ir aizvien eiropeiskāka un dzīvo mūsu informatīvajā un kultūras telpā. Tajā pašā laikā Ukrainas karš ir uzplēsis visas mūsu sabiedrības dziļās brūces. To mēs redzam daudzās publiskajās reakcijās. Manuprāt, pāreja uz mācībām latviešu valodā un saprātīga mācību procesa kontrole, raugoties, kādi vēstījumi tiek replicēti skolās, ir apsveicama. Tajā pašā laikā reakcijai uz dažādiem ekstrēmistu izlēcieniem ir jābūt ātrai un izlēmīgai. Neraugoties uz visām emocijām, kuras izraisījis karš, es primāri aicinātu visiem palikt cilvēkiem.

Tieši šajā kontekstā gribētu dzirdēt jūsu skaidrojumu, kādēļ konferencē Polijā uzvilkāt zeķes ar uzrakstu - "topču rusņu", kas paredzami izraisīja vētrainas reakcijas?

Šīs zeķes man ir dāvana no ukraiņu karavīriem, kas teica, ka jēdzienu "rusņa" viņi attiecina nevis uz visu krievu tautu, bet gan uz iebrucējiem viņu zemē. Jāteic, ka man bija pārsteigums, cik saasināti to uztvēra daudzi cilvēki.

Tomēr manā skatījumā definēt, kā saukt iebrucējus, ir ukraiņu prerogatīva un viņu morālās tiesības. Jāuzsver, ka minētais apzīmējums netiek attiecināts uz visu krievu tautu.

Bet tas, ka Krievijas propagandisti runā par manām zeķēm, nevis aicina nogalināt miljoniem ukraiņu, ir tikai labi.

Vai jūsu skatījumā energoresursu cenu kāpums, inflācija - visas šīs ekonomiskās turbulences - neapdraud valsts drošību un negatīvi neietekmē cilvēku lojalitāti?

Visu šo situāciju Krievija ir radījusi pilnībā apzināti. Mūsu kļūda ir tā, ka mēs laikus to neparedzējām, tā mums ir laba mācība. Mums ir jāiemācās domāt stratēģiski. Protams, ka ekonomiskajai situācijai būs sava negatīvā ietekme.

Mūsu apziņā cīnīsies divi stāsti: cik grūti ir samaksāt rēķinus un cik viss ir dārgs, iepretī tam, kādas šausmas notiek Ukrainā. Ja cilvēks neredz kontekstu un nesaprot, ka var būt daudz sliktākas lietas par lieliem rēķiniem, tas var izraisīt sašutumu.

Tieši tāpēc tik svarīga ir Ukrainā notiekošā konteksta apzināšanās.

Runājot par konteksta apzināšanos un mācīšanos no kļūdām, manuprāt, ir svarīgi saprast, vai mūsu uzsēšanās uz Krievijas gāzes adatas, nekontrolētā termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana, nerezidentu plašā apkalpošana Latvijas bankās, kas gandrīz noveda pie iekļūšanas "Moneyval" pelēkajā sarakstā, bija dumjība vai apzināta rīcība, kuru stimulēja Kremļa nauda?

Visprecīzāk to būtu raksturot kā atsevišķu grupu alkatību un citu grupu nespēju to redzēt stratēģiskā griezumā. To varētu teikt par visu Eiropu kopumā, piemēram, Vācija saistībā ar atkarību no Krievijas gāzes ir bijusi vēl mazāk stratēģiski domājoša nekā mēs.

Vai politiskā korupcija ir drauds Eiropas drošībai, domājot ne tikai par Krievijas, bet arī Ķīnas ietekmi?

Tā noteikti ir liels apdraudējums visai Eiropai. Mēs redzam, ka abas jūsu minētās valstis nodarbojas ar savas ietekmes tirgošanu. Ja daudzus gadus šķita, ka tas ir tikai pelēkā biznesa interešu virziens, tad šobrīd ir jāsaprot, ka tas nav tikai ekonomisks, bet politisks un drošības jautājums. Ja Rietumi grib nostāvēt pretī tādām valstīm kā Krievija un Ķīna, tad mums jāspēj tikt galā ar šo valstu ietekmes tirgošanu.

No Ķīnas pārejot pie Indijas, kas lielā mērā atbalsta Krieviju, kā jūs teiktu, kur sakņojas šīs valsts nostāja, kas ir tās intereses?

Indija rīkojas ļoti pragmatiski, tā uzskata, ka Eiropā notiekošais karš nav tās darīšana, tajā pašā laikā cenšas gūt no šīs situācijas maksimālu labumu. Daudzu trešās pasaules valstu attieksme pret Rietumiem nav tā pati labākā. Tiek pieminēts gan koloniālisms, gan Rietumu attieksme pret dažādām starptautiskām krīzēm.

Cik vienoti ir Rietumi savā atbalstā Ukrainai un Krievijas nosodījumā?

Pie tā ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā. Diemžēl daudzās NATO valstīs ir ļoti aktivizējušies Krievijas aģenti, vairāk nekā kara sākumā. Šeit es domāju tīri informatīvo telpu. Tomēr Krievijas pastrādāto kara noziegumu smagums ir tik liels, ka to nevar neredzēt arī tās valstis, kas tradicionāli bijušas labvēlīgas Krievijai. Līdz ar to pieņemtie lēmumi ir bijuši pareizi un vietā. Baltijas valstīm kā Krievijas kaimiņiem ir ļoti svarīgs uzdevums rūpēties, lai starptautiskajai sabiedrībai acis būtu atvērtas.

Blakus Krievijai ir arī Slovākija, kuras pēdējās aptaujas liecina par lielākās daļas iedzīvotāju atbalstu Krievijai.

Slovākija vienmēr ir bijusi starp svārstīgajām valstīm. Slovākijas lauku vidē jau gadiem ir diezgan nopietna Krievijas ietekme, arī tas, kā slovāki raugās uz Krievijas sasaisti ar Otro pasaules karu, ir pilnīgi pretēji nekā pie mums. Tajā pašā laikā Slovākijas valdība ir ļoti proaktīva un izteikti atbalsta Ukrainu.

Kā jūs komentētu Ungārijas nostāju, kā arī Vācijas galēji labējās partijas AFD pārstāvju vizīti Krimā?

Ungārija mēģina iegūt sev labumu, tomēr gala beigās vienmēr pievienojas Eiropas Savienības un NATO kopējiem lēmumiem. Par AFD rīcību es varu izteikt tikai nožēlu. ASV izlūkdienesti bija apkopojuši datus, ka vairākās valstīs kopš 2014.gada atsevišķām partijām kopējais Kremļa finansējums ir pārsniedzis 300 miljonus dolāru. Būtu labi, ja Eiropas drošības dienesti sniegtu šādu detalizētu informāciju Eiropas valstu pilsoņiem, viņus informējot, cik daudz krievu naudas kādas partijas ir saņēmušas. Tā būtu daļa no demokrātiskā procesa, un mēs visi to būtu pelnījuši.

Tēmas
Aktuālākās ziņas
Jaunākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu