Ukrainiete Oleksandra par dzīvi Latvijā: Esmu ļoti priecīga, ka izvēlējos šo valsti

Oleksandra ar savu sešgadīgo meitu Latvijā ir gandrīz divus gadus. Uz šejieni izvēlējās braukt tāpēc, ka Latvijā ilgāku laiku dzīvo un strādā viņas brālis. 

Sieviete atzīst, ka Rīgā jūtas kā mājās, tomēr sākums neesot bijis viegls. "Kādu pirmo pusgadu tu nedomā par sevi. Tu domās dzīvo Ukrainas dzīvi un esi tur. Īsti uz neko neceri - ir jumts virs galvas, kaut kāds ēdiens. Domās paliec Ukrainā vēl ilgu laiku. Tāpēc pateikt, kas mums bija vajadzīgs, - miers. Un zināt, ka visi mūsu tuvinieki ir dzīvi."

Ieradusies Latvijā, Oleksandra sāka strādāt par brīvprātīgo, palīdzot saviem tautiešiem. Tagad viņa to dara joprojām, bet nu jau Rīgas atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem, strādājot oficiālu darbu. "Dažkārt tās nav praktiskas lietas, kas vajadzīgas. Cilvēkiem vienkārši vajag parunāties, lai viņus uzklausa."

Oleksandra pamanījusi arī atšķirības ukraiņu un latviešu mentalitātē, jo latvieši mēdzot būt daudz noslēgtāki. "Sākumā bija grūti, jo esmu ļoti sabiedriska. Man bija grūti saprast. Bet ar laiku, jo vairāk komunicēju, jo vairāk saprotu, ka latvieši sākumā ir noslēgti, bet tad atver savu labo sirdi. Esmu ļoti priecīga, ka izvēlējos šo valsti."

Oleksandrai ļoti svarīgi esot bijis apgūt latviešu valodu, un viņai šādu iespēju nodrošinājusi darbavieta. Viņa turpina mācīties un dara to ar lielu centību, kamēr meita Tīna latviešu valodu apguvusi bērnudārzā. Sieviete atzina, ka Latvijā ir ļoti labsirdīgi un draudzīgi cilvēki, tādēļ viņa apsver iespēju palikt te pavisam.

"Man ir viss... Mierīga dzīve. Viss ir labi," tā Oleksandra.