14 gadus vecā Jete Lagzdiņa mācās 11. klasē. Iespējams, viņa varētu pretendēt uz Latvijas brīnumbērna statusu.
Latvijas brīnumbērns?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ikdienā es itin bieži runāju ar skolēniem, tamdēļ sākotnēji liekas, ka tikšanās ar Jeti varētu būt tāda pati kā ar citiem 14 gadus veciem jauniešiem. Šāda vecuma bērni, kuri mācās astotajā klasē, nereti nespēj atbildēt uz daudziem konkrētiem jautājumiem, atbildes nav argumentētas un dzīves redzējums vēl nav izveidojies. Tomēr saruna ar 11. klases skolnieci, kurai pēc vecuma vajadzētu mācīties vēl pamatskolā, ievirzās pavisam citāda un dažubrīd šķiet, — vai tiešām jaunietei ir tikai 14 gadu?
Uz skolu līdzi māsai
Tomēr tā tas ir, jo Jete Lagzdiņa skolu sāka apmeklēt tikai četru gadu vecumā. Septiņu gadu vecumā, kad citi bērni sāk tikai iet skolā, Jeti ieskaitīja jau trešajā klasē. «Neuzskatu sevi par brīnumbērnu, man vienkārši paveicās,» smaidot saka vidusskolniece. Viņas veiksmes stāsts sākās triju gadu vecumā, kad viņas vecākajai māsai vajadzēja sākt gaitas sagatavošanas grupā. Savukārt Jetei nebija, ar ko palikt, tamdēļ audzinātāja ļāva nākt arī Jetei. Tur viņai bija iekārtota sava burtnīca un viņa darīja to pašu, ko vecākie bērni. Septembrī sākoties mācībām pirmajā klasē, Jetes mamma bija izmisumā — viņas četrus gadus vecā meita līdz ar māsu grib iet skolā. «Toreiz audzinātāja esot teikusi, lai man atļauj iet līdzi māsai, jo gan jau drīz apnikšot,» stāsta Jete Lagzdiņa. Tomēr neapnicis vis, četrus gadus vecā meitene, somu pār pleciem pārņēmusi, braši soļojusi līdzi trīs gadus vecākajai māsai. Mācījusies, četros gados jau lasījusi grāmatas, zīmējusi un darījusi visu, ko citi skolēni, tomēr dokumentos oficiāli nav figurējusi. Trešajā klasē, kad viņai pēc vecuma vajadzēja sākt mācības pirmajā klasē, viņas zināšanu līmenis bija krietni augstāks, jo iemācīta jau divu gadu mācību viela. Tajā laikā mainījusies arī klases audzinātāja, kura mazās meitenes sasniegumus ar sajūsmu neuzņēma. Tā nu Jetes Lagzdiņas vecāki viņu veduši uz Jūrmalu, kur tolaik bija izveidota Alternatīvā skola. Skolas direktors pēc pārrunām teicies ņemt Jeti trešajā klasē, taču problēma bijusi tālais ceļš. Vecāki ar skolas direktora atzinumu devušies uz Kalnciema vidusskolu un taujājuši pēc iespējas Jetei mācības turpināt tepat. Skolas direktore jauno gudrinieci uzņēmusi trešajā klasē.
Pieņemta par «savējo»
Pašlaik Jetes klasesbiedriem ir 17 gadu, viņai par trim mazāk. Vaicāta, kā viņa jutusies kā klases jaunākā skolniece, Jete pieklust. Līdz astotajai klasei nereti jaunietei nācies pārdzīvot apsmieklu par «sīko, mazo» un tamlīdzīgi. Pēc tam situācija mainījusies un viņa pieņemta par «savējo». No skolotājiem īpašu izturēšanos jauniete nejūt, vienīgi sportā vērtē atbilstoši vecumam. Tam, ka viņa mācības sākusi krietni agrāk, skolniece saredz vairākas priekšrocības. «Man ir nācies satikties ar vairākiem vienaudžiem, taču jau pirmo minūšu laikā jūtu, ka mana domāšana būtiski atšķiras no viņu, kuriem galvā tikai ākstīšanās,» domīgi bilst Jete. Viņasprāt, tas ir tādēļ, ka gadu gaitā viņa pielāgojusies klasesbiedriem. Otra lieta, kas viņai šķiet kā liela priekšrocība, ir tā, ka skolas gaitas viņa beigs sešpadsmit gadu vecumā. Tad jau varēs skatīties uz augstskolas pusi. Viņasprāt, studijas galvassāpes nesagādās, jo jau pašlaik viņas atzīmes ir labas — vidējā atzīme ir septiņi. Vienīgi jaunieti biedē tas, ka vēl nav atrasta mūža nodarbošanās. Pašlaik skolnieci aizrāvusi mūzika, taču to kā profesiju negrib izvēlēties, jo tādējādi nevar nopelnīt. Jauniete uzskata — ja studēt uzreiz neaiziet, jaunieši kļūst slinki un studiju plāns pārceļas no gada uz gadu. Jete uzsver, ka šā iemesla dēļ studijas turpinās, vēl pilngadību nesasniegusi. Jete Lagzdiņa atklāj, ka dažubrīd no vidusskolas gribas pārlēkt atpakaļ pamatskolas solā un uz laiku kļūt par vieglprātīgu tīni. «Negribas pamest skolu — man te patīk,» skumji teic Jete, taču piebilst, ka emocijām nedrīkst dot vaļu un jāskatās tālāk dzīvē. «Nedrīkst tūļāties uz vietas!»
Lai gan pati jauniete uzskata, ka vidusskolas beigšana viņas vecumā nav nekas īpašs un ievērības cienīgs, citiem, liekas, domas atšķiras. Jetei Lagzdiņai ne reizi vien nācies apmierināt draugu un radu ziņkārību un pārliecināt, ka viņa tiešām mācās 11. klasē. «No sākuma neviens tam īsti nevar noticēt, pēc tam ir šokēti,» smejas jauniete. Viņas acis iemirdzas un 14 gadus vecā meitene saka: «Esmu lepna par sevi.»