Kad politiķiem trūkst stipru pretinieku, viņi nereti tāpat vien, garlaicības un pašpārliecinātības urdīti, iznīcina paši sevi. Iespējams, ka sestdien Valmieras teātrī notikušais «uzticības balsojums» Tautas partiju pat atbrīvos no līdzšinējās «oranžo» iesaukas, jo turpmāk politiskie oponenti, žurnālisti un citi «kvaukšķi» tās biedrus varēs daudz precīzāk dēvēt vienkārši par «šķēlistiem».
Andra Šķēles no skatuves izteiktā prasība un skatītāju krēslos sēdošo reakcija uz to ir atstājusi dziļu iespaidu Latvijas informatīvajā telpā. Tikai diez vai tādu, kādu bija vēlējies pats uzticības balsojuma rosinātājs un kādu ar savu godprātīgi izrādīto vienotību cer sasnieguši viņa suminātāji. Domāju, ka TP formālā vadība — tās priekšsēdētājs Aigars Kalvītis un valde — to apzinās vislabāk. Un arī vissāpīgāk, jo atkal Mākoņtēvs tāpat kā citos kongresos nodemonstrēja ierindas biedriem un visai sabiedrībai viņu pašu, pieredzējušu un daudz paveikušu valsts darbinieku, otršķirību. Partijas kongresam vajadzēja pārliecināt sabiedrību par tās spēku un apņēmību kontrolēt politiskos procesus valstī, par tiesībām palikt Latvijas politikas līderim, neskatoties ne uz sabiedrības kritiku, ne likumsargu piestādītiem rēķiniem, ne uz pašu negribīgi atzītajām kļūdām. Tā vietā sabiedrība ieraudzīja kaut ko stipri līdzīgu pērkona ducināšanas un vilku gaudu sabiedētam aitu baram, kas padevīgi spiežas ap savu ganu kā vienīgo glābiņu. Kad Šķēle drīz vien būs līdz mielēm izgaršojis savu īso triumfa brīdi, viņš sapratīs, ka ar kvēli izrādīto uzticību TP kongresa delegāti centās atbrīvot sevi no atbildības par to, kas ar partiju notiks turpmāk. Vismaz zemapziņā nojaušot, ka nekas labs tas nebūs. Šī nasta nu ir pilnībā uzkrauta uz suminātā vadoņa pleciem — viņš ir dižs un gudrs, kā lems, tā arī būs!
Lai cik arī nostalģiski tiktu pieminēti Kārļa Ulmaņa vadonības gadi, Latvijas sabiedrība ir stipri piesardzīga pret organizācijām, kas veidojas kā savu līderu dedzīgu dievinātāju (fanu) klubi — kaut vai tāpēc, ka apzināmies, cik sliktu iespaidu par Latviju šādas politiskās (ne)kultūras izpausmes rada Ziemeļvalstīs vai citās respektablās ES dalībvalstīs. Tagad jebkāds agrākais respekts pret TP izzudīs, un valdības sarunās ievīsies ironiski zemteksti: ziniet, puiši un meitas, vai nu jūs vienreiz izvirziet pašu Šķēli par Ministru prezidentu, vai arī lai jūsu kandidāts uzrāda viņa izsniegtu pilnvaru, vai arī laikus pierodiet valdībā pie otrā plāna lomām!
Andris Šķēle un TP kongresa delegāti paši iedeva pietiekami daudz argumentu saviem oponentiem: kāpēc būtu jāiegrožo partijas ietekme jaunajā valdībā; kāpēc vajadzētu politisko varu finansēt no valsts budžeta; kāpēc būtu jāatlaiž Saeima un jāpanāk ārkārtas vēlēšanas... Kā jau rakstniecības klasiķis ir neapstrīdami pareizi teicis — tam žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri. Un Andris Šķēle nekad nav pārmērīgi centies iegrožot savus impulsus un emocijas. Tomēr cilvēks, kurš ir pieredzējis gan uzvaras, gan sakāves un pazemojumus, tagad droši vien saprot, ka ļaudis, kas sestdien dedzīgi aplaudēja, metīsies no līdera projām kā no spitālīgā, tiklīdz jutīs, ka tieši piederība TP apdraud viņu pašu iespējas saglabāt varu vietējā pašvaldībā.