Cilvēka ikdienišķā dzīve sastāv no primitīvām vajadzībām. Mēs pamostamies, vēlamies brokastis, dodamies uz darbu, komunicējam ar citiem cilvēkiem, piedzīvojam te priecīgākas, te skumjākas dienas, mīlam, rūpējamies un ļaujamies dzīvei. Ticiet vai nē, bet mēs arī nodarbojamies ar seksu. Nav nozīmes, vai esat vieni vai ar kādu kopā – seksuālo apmierinājumu vēlas visi.
Ne reizi vien jau teikts, ka nedzīvojam vairs kara laikā, nedzīvojam ierobežotā sabiedrībā, tomēr cilvēki vēl aizvien ir kūtri. «Runāt par seksu nav slikti, ar to nodarboties ir vairāk kā labi,» šis teikums ir pelts un diskusijās malts, ignorēts, kā arī atzīts, tomēr to pieņemt vairumam aizvien neizdodas.
Padomājiet par to no šāda skatpunkta – kas ir pamata lietas, bez kurām cilvēce un cilvēks nespēj dzīvot? Ēdiens, miegs, gaiss, ūdens un sekss! Vai esat kādreiz jutuši kaunu par to, ka vakarnakt izdzērāt glāzi ūdens vai šorīt pirms darba ēdāt brokastis? Diez vai. Vairums cilvēku vēl mēdz padalīties, kādu tieši maltīti pagatavojuši un kā tā tapusi. Tomēr par seksu netiek runāts.
Nav īsti skaidrs, kādēļ cilvēki slēpj, ka viņiem ir seksuālās vajadzības. Interesantāk taču būtu baidīties no sarunām par elpošanu un darīt to slepus. «Ak, šausmas, viņš teica, ka elpo! Kāda nekaunība! Es gan tā nedaru,» skan lieliski, vai ne?!
Sekss un tā baudīšana nav nekas nosodāms, slēpjams vai neparasts. Cilvēki rada pēcnācējus vai vienkārši apmierina seksuālās vajadzības, un viņiem ir visas iespējas šo procesu padarīt maksimāli skaistāku un baudāmāku. Ja cilvēkam nebūtu tendences vajadzības padarīt baudāmas, tad kāpēc gan neēst zemi un nedzert no peļķes? Kāpēc tā vietā mēs izvēlamies vakariņas restorānā un dārgu minerālūdeni? Arī seksa dzīvi var padarīt daudz kvalitatīvāku.
Par seksu drīkst runāt. Par to drīkst arī rakstīt:
«Aizvadītajā piektdienā man apritēja 37 gadi. Kā jau sieviete, kura tuvojas pusmūža vecumam, es pārspīlēti pārdzīvoju vecumdienu tuvošanos. Savukārt, mans mīļotais vīrietis, pārdzīvojot ikgadējo nervu izturības pārbaudi, atgādina man, cik lieliski izskatos un jauns mans prāts. Taisnība jau vien ir; par spīti gadiem, kuri strauji rit uz priekšu, es jūtos jauna.
Bet ne par manu vecumu šoreiz ir stāsts. Ne tikai vīrs man gribēja atgādināt, ka esmu gana jauna un spējīga, lai ļautos dažādām baudām. Draudzenes man bija sarūpējušas dāvanu – rozā vibratoru. Viņas to sauca arī par pulsatoru. Saņemot dāvanu, es aizrautīgi plēsu nost iesaiņojuma papīru, lai gan man jau radās aizdomas, redzot mirdzošās draudzeņu acis, ka tas būs kaut kas nerātns. Viņas smīnēja un ķiķināja. Es izņēmu savu dāvanu un mazliet piesarku, lai gan jāatzīst, ka «tās lietas» dizains bija visnotaļ simpātisks. Arī materiāls bija patīkams. Ja godīgi, es biju gaidījusi, ka saņemšu dāvanā vāzi vai jebko citu jaunajai mājvietai, kurā tikai nesen ar vīru un bērnu ievācāmies. Jutos mazliet neērti, tomēr pasmējos ar draudzenēm un veikli ierosināju, ka ir pienācis laiks celt galdā šampanieti.
Pēc dažām izdzertām glāzēm, sarunas jau kļuva vaļīgākas un draudzenes atklātākas. Jaunais rozā draugs klejoja no rokas rokā, piedalījās dejās ar mums un izmirka šampanietī. Varu derēt, ka no malas izskatījāmies pēc piedzērušu sieviešu bariņa, kuras uzvedās kā pusaugu meitenes. Bija ļoti jautri.
Līksme un uzmundrinājums kaut kur bija aizklīdis no rīta, kad acis atvēru galvassāpēs. Es locījos gultā un iesmējos, atminoties vakardienas muļķīgās izdarības. Vīrs ar dēlu vēl nebija mājās, tātad man bija vēl kāds brīdis, lai savāktos un sakoptu mūsu šampanieša ballītes neprātu.
Atcerējos saņemto dāvanu un sajutos viegli uzbudināta. Neviļus manā prātā iezagās ideja, ka varētu pamēģināt, kas par lietu ir mans jaunais rozā draudziņš. Tas man lika justies nedaudz neķītrai. Jāpiebilst, ka tas bija izmircis šampanietī, un es jau nodomāju, ka vairs nedarbosies. Tomēr noskaloju to zem tekoša ūdens, un vibrācija nebija zudusi. Devos uz gultu, ik pa brīdim atskatoties aiz muguras.
«It kā tavās mājās tevi kāds varētu vērot, muļķīt,» skaļi sarunājos ar sevi, sākot apsvērt, vai joprojām esmu šampanieša ietekmē.
Iekritu gultā un ieslēdzu ierīci. Sākumā paspaidīju to ar rokām, tas bija nedaudz garāks par manas plaukstas izmēru un apkārtmērā gluži kā īsts loceklis – daži centimetri. Pieskāros ar to sev starp krūtīm un lēni virzīju to labā krūšgala virzienā, pavelkot uz leju krūštura maliņu. Jutu, kā uzbudinājums strauji pieaug, un uz pāris sekundēm to noliku malā, lai ātri novilktu biksītes. Slidināju to no nabas līdz kājstarpei. Beidzot sevi kārdināt, sasniedzu klitoru un spēcīgās sajūtas dēļ, iekodu sev lūpā. Kļuvu burtiski slapja. Grasījos to ievadīt sevī, taču sadzirdēju durvju slēdzenes skaņu. Vīrs nāca mājās. Es nespēju pārstāt. Es to strauji iegrūdu sevī, mazliet ievaidoties. Pirmo reizi savos 37 gados un 1 dienā izbaudīju tādas sajūtas. Kavējoties baudā, biju aizmirsusi, ka vīrs noteikti jau ir dzīvoklī. Pavērās guļamistabas durvis... Es nevarēju saprast, kura sajūta ir spēcīgāka – kauns vai uzbudinājums. Viņš sākumā pārsteigti, bet pēc mirkļa smīnot, sacīja: «es arī pēc tevis ilgojos.» Nepaejot pat minūtei, viņš bija klāt un pārņēma kontroli pār manu jauno draudziņu, līdz mirklim, kad nodevāmies kaislīgam un mežonīgam seksam. Es biju karsta, slapja un ekstāzē.
Pēc notikušā piezvanīju draudzenēm un pateicos par dzimšanas dienas dāvanu. Tā pilnīgi noteikti ir labākā dāvana, kuru jebkad esmu saņēmusi. Ar vīru esam ļoti laimīgi par spīti tam, ka nu jau bieži vien gultā esam trijatā.»
Vācijā tapušais zīmols «Fun Factory» šovasar laidis pārdošanā jaunāko vibratoru-pulsatoru no «Stronic» sērijas, vēl vairāk uzlabojot tā kvalitāti, vibrāciju un dizainu.
Atklāj jauno erotikas pulsu!
* Maksas saturs