Gavars: Vai likums sakārtos īres tirgu? (60)

Cits stāsts. Teikas rajonā kādā saimniekam piederošā ēkā dzīvokli īrē ģimene, kas pamatā uzturas Somijā un reti atbrauc pārgulēt. Viņiem ir sens beztermiņa īres līgums. Kopējā īres maksa ir 14 eiro mēnesī un nav nekāda vēlēšanās sadarboties ar saimnieku, lai līgumu pārslēgtu uz mūsdienām atbilstošiem nosacījumiem. Saimnieks ir bezspēcīgs, jo spēkā ir novecojušais beztermiņa līgums. Tādējādi saimniekam nav iespēja veikt nepieciešamos ēkas uzturēšanas darbus, par ko īrnieks vēl iesūdzējis saimnieku tiesā. Divi gadījumi, kuriem līdzīgus var atrast daudz un kuri apliecina, ka ar steigu ir jāsakārto īrnieku un īpašnieku attiecības.

Pozitīvi, ka ir apzināta nepieciešamība šo jomu sakārtot un ir skaidrība, ka līdzšinējais līdzsvars starp īpašnieku un īrnieku tiesībām bieži nav taisnīgs. No vienas puses ir jāaizstāv godīgie īpašnieki, kas rūpējas par īpašumu un iedzīvotājiem, jo tirgus ekonomikā, kur svarīgs ir privātīpašums, bez viņiem un, viņiem piederošajām ēkām, lielai daļai iedzīvotāju nebūtu kur dzīvot. Tāpat ir jāaizstāv godprātīgs īrnieks, kurš pilda savus pienākumus, bet īpašnieks cenšas izdzīt viņu no dzīvokļa. Jāuzsver gan, ka «sliktie» īpašnieki ir tikai kādi 10%, jo normāls saimnieks nevēlēsies atbrīvoties no godprātīga īrnieka. Turklāt atcerēsimies, ka kopumā Latvijā vairāk ir īpašnieku nekā īrnieku. Liela daļa ir par sertifikātiem privatizējusi dzīvokli, atguvusi vai nopirkusi kādu zemes gabalu vai ēku.

Vērtējot likuma trūkumus, rodas iespaids, ka tas ir pārāk sīkumains, aizmirstot, ka tiek slēgts īres līgums starp īpašnieku un īrnieku. Tajā tiktu atrunāti daudzi jautājumi, kurus šobrīd gatavojas noteikt likums. Piemēram, par termiņu, cik ilgi pirms līguma laušanas vienai pusei ir jāinformē otra, kādos gadījumos ģimenes locekļi var nakšņot dzīvoklī, kādos ne. Skaidrs, ja pie īrnieka uz kādu laiku no laukiem atbrauks mamma, viņa dzīvoklī nakšņos, un neviens normāls īpašnieks neiebildīs. Vai tas ir jāapraksta likumā? Īrniekam un izīrētājam jābūt iespējai vienoties pēc brīvas gribas, ja nosacījumi apmierina, tad līgumu slēdz, ja ne, neslēdz. Likuma noteiktie ierobežojumi bremzēs īres tirgus attīstību.

Uzskatu, ka mums jāmācās no savas pagātnes, kad vēl pirms kara Latvijā efektīvi darbojās Īres valde. Tai bija plašas pilnvaras, lai risinātu īpašnieku un īrnieku konfliktus. Vainīgo pat varēja arestēt uz trim mēnešiem vai piespriest 500 latu soda naudu, kas pirmskara laikā bija ļoti liela nauda. Šobrīd Īres valde fiziskām personām var uzlikt sodu līdz 1000 latiem, bet juridiskām personām līdz 10 000 latiem. Tomēr šo jautājumu vēl skata Administratīvā komisija, kuras lēmumu parasti pārsūdz tiesā, un bieži sods vai nu tiek ievērojami samazināts vai vispār tiek atcelts.

Ierosinu arī izveidot Komunālo īres tiesu, ar kuras lēmumu varētu izlikt no dzīvokļa īrnieku, kurš jau gadiem nemaksā, lai gan to var darīt, vai arī nemeklē citas iespējas kārtot savas saistības. Piemēram, maznodrošināts cilvēks Rīgā var saņemt īres maksas pabalstu no pašvaldības. Ir īrnieki, kas šo iespēju neizmanto un krāj parādu.

Izvērtējot likumu, nepamanīju sadaļu, kas aizstāvētu īrniekus pret «bandītiskiem» saimniekiem, kuri bez pamata atslēdz ūdeni, elektrību, siltumu, cenšoties padarīt ēku par dzīvošanai nederīgu un tad tikt vaļā no īrniekiem. Tomēr jāatzīst, ka tā ir arī īrnieku vaina, jo likuma sagatavošanas laikā divu gadu garumā uz sarunām Saeimā nāca tikai īpašnieku pārstāvji, bet īrnieki nebija, lai gan tika aicināti.

Jaunais likumprojekts ir solis uz priekšu īpašnieku un īrnieku attiecību sakārtošanā, tomēr pagaidām tas vēl nav gatavs pieņemšanai.