Vai mēs beidzot varētu sakārtot savu māju, proti, valsti, kurā dzīvojām? Vai arī mums ir plāns, izmantojot dažādas stipendijas, projektus un vienkārši paziņu aicinājumus, aizlaisties uz angliski runājošu Eiropu? Ļoti iespējams, ka daudzos vēl mīt kaut kāda grūti definējamās izcelsmes priekšnojauta, ka nāks Lielais Kāds un visu sakārtos tādā veidā, ka mums pašiem nebūs nedz jādomā, nedz arī jāizvēlās. Tiesa gan, prasme izvēlēties mums līdz šim nebija īpaši izkopta. Un tūlīt, jau pēc dažiem mēnešiem mēs varēsim kārtējo reizi izgāzties.
Mazo latviešu lielās gaidas
Kas mums traucē atnākt uz vēlēšanu iecirkni un pie pilnā saprāta nobalsot pret visiem kandidātiem? Ko mums tas dos? Kaut vai iemacīs vienu svarīgu īpašību, bez kuras pieaugušais gandzrīz neatšķirās no mazā bērna – apzināti paust savu viedokli, iepretīm mūsu šī brīža nostājai, ko varētu definēt apmēram šādi «gan jau tiks galā bez manis». Tiks noteikti, bet vai rezultāts mums patiks?
Pirms dažām dienām cienītais profesors Bojārs vēstulē, ko bija publicējusi «Latvijas Avīze», vērš savas sakrālās dusmas pret to, kas uzdrošinājās «izlidināt pa logu» dainu skapi, norādot, ka Leonam Taivānam būtu tūlīt pat jādodās šim skapim pakaļ. Apbrīnojami, ka šo, liekās, gudru cilvēku netraucē nedz tie, kas aiztiek mūsu pensionāru pensijas, nedz tie, kas cerpj mūsu māmiņu algas, nedz arī tie, kas atņem mūsu bērnu pabalstus. Šie visi var palikt savās vietās un turpināt rīkoties pēc savas patikas. Galvenais, lai Dainu skapis stāv savā goda vietā un neviens puteklītis, lai uz tā neiedomājās nolaisties.
Un kāmēr mūsu valsts izglītotākās personas turpinās diskusijas par dancošanu un dziedāšanu nevis par elementārām lietām, kurām jābūt kārtībā katrā civilizētā valstī, mēs, liekās, netiksim nekur tālu. Atļaušos minēt, ka Lielais Kāds tomēr nāks. Bet dainas viņu interesēs vismazāk.