Vasarā cilvēki vairāk pavada laiku dabā, līdz ar to biežāk sastopas ar dažādiem dzīvniekiem. Taču nereti šī tikšanās var būt sāpīga kādai no pusēm - cilvēkam vai dzīvniekam. Sociālajos tīklos parādījies stāsts, kā zāles pļaušanas laikā izglābts stirnēns. Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas un izglītības nodaļas speciālists Māris Lielkalns stāsta, kā rīkoties šādos gadījumos un ko darīt, lai nekaitētu dzīvniekam.
Runājot par zāles pļaušanu, kas var apdraudēt dzīvnieku mazuļus, Lielkalns norāda, ka
tradicionālā pļaušana pa apli, sākot no lauka ārmalas, sagādā problēmas dažādiem savvaļas dzīvniekiem un to mazuļiem, jo tie cenšas aizmukt no rūcošā briesmoņa, izmantojot zāles aizsegu.
«Viena daļa riskē bēgt pāri nopļautajam laukam, baidoties, ka kāds mednieks to tik vien gaida. Citi panikā riņķo pa aizvien sarūkošo zāles aizsegu. Trešie pieplok pie zemes un cer, ka briesmas tos neskars,» dzīvnieku rīcību ieskicē Lielkalns.
Viņš stāsta, ka pirms vairākiem gadiem zoodārza filiālē «Cīruļi» tika nogādāts stirnēns, kuram bija nopļauti ausu gali. «Pļaujmašīna bija veiksmīgi pārslīdējusi pāri. Pļaujot šādā veidā, tiek ieteikts atstāt kādu daļu viduča nenopļautu, lai naktī tur paslēpušies dzīvnieki varētu nemanīti aizskriet uz citām nepļautām platībām vai mežmalu. Turpināt pļaušanu var nākamajā dienā,» iesaka zoodārza pārstāvis.
Dzīvniekiem saudzīgāka esot otra pļaušanas metode – no vidus. Šajā gadījumā pļavas zālē noslēpušies dzīvnieki var daudz mierīgākā veidā aizlavīties prom no bīstamās zonas.
Komentējot konkrēto sociālajā tīklā Facebook ievietoto gadījumu, Lielkalns atzīst, lai arī kāda būtu pļaušanas metode, šim aprakstītajam stirnēnam tas nepalīdzētu.
«Mazulis ir vēl vārgs steberētājs, jo ir pavisam nesen dzimis. Ja tikšanās ar pļāvēju būtu notikusi dažas dienas vēlāk, mazais jau itin veikli varētu skraidelēt no vienas vietas uz citu,» saka Lielkalns.
Klasiskā gadījumā, ejot pa pļavu un sastopot stirnēnu vai zaķēnu, dzīvnieks jāatstāj tur, kur bijis. Taču šajā situācijā tas nav iespējams. Stirnēns jāpārvieto uz kādu mierīgāku vietu pēc iespējas tuvāk atrašanas vietai. Dažu simtu metru attālums nav šķērslis, jo mazais spēs sasaukt māti.
«Ņemšana rokās, lai mazuli pārvietotu, neskādēs, taču pārmērīga un nevajadzīga apmīļošana bez iemesla gan var radīt problēmas.
Dzīvniekbērns vienkārši var tikt par daudz samocīts,» iesaka speciālists.
Komentējot iedzīvotāju vēlmi pabarot stirnu mazuli, Lielkalns uzsver, ka govs piens stirnēnam nav piemērots, jo ir pārāk «plāns». Daudz piemērotāks ir kazas piens, jo tas ir treknāks.
«Tomēr ne šajā, nedz arī citos gadījumos, kad sastapts kāds savvaļas dzīvnieks, nevajag censties viņu pabarot. No laba prāta mazais negribēs ēst, jo viņam nav saprotams cilvēka izpildītais rituāls.
Mazulim ir sava izveidota darbību ķēdīte, kuru realizējot ir rezultāts – pilns vēders. Ja cilvēks sāk iejaukties, tad stirnēnam jāpielāgojas jaunajām darbību ķēdītēm. Protams, pēc pāris dienām mazulis ir apjautis, kā iegūt barību, un itin labprāt meklē pudelīti vai bļodiņu. Taču sākumā viņš to visu uztver kā briesmas,» stāsta zoodārza speciālists.
