4. februāris kādam ir parasts datums, tikmēr daļai cilvēku pasaulē tā ir diena, kad apzināties – tu neesi viens. Šodien visā pasaulē tiek atzīmēta pretvēža diena, tāpēc arī portāls «Apollo» uz sarunu aicināja sievieti, kura diagnozei - vēzis, gājusi cauri divas reizes savas dzīves laikā, turklāt darbojusies abās «frontēs», gan kā mediķis, gan pacients.
«Tas nav pasaules gals, vismaz man ne. Esmu laimīga, ka varu darīt lietas, kurām pirms tam neatlika laika,» tā sarunu sāk Rasma, kura savā dzīvē diagnozei – vēzis – gājusi cauri divreiz.
Viņa ir pozitīva un optimistiska sieviete. Sarunas laikā nereti šķiet, ka tieši es sabiezinu krāsas, jo pat uz īpaši smagiem jautājumiem Rasmai ir vieglas atbildes.
Vēzis pirmo reizi sievietes dzīvē ienāca jaunībā, kad, dzīvesprieka un maksimālisma pilna, Rasma domāja tāpat kā vairums – tas nevar notikt ar mani. Tomēr notika. Rasmai atklāja dzimumzīmi, kas bija pārveidojusies par ļaundabīgu ādas vēzi. Saskaroties ar pirmo īsto dzīves krīzi, Rasmai tomēr izdevās izveseļoties, līdz vēzis pēc 25 gadiem pārsteidza otrreiz. Tikai šoreiz jau daudz smagākā formā.
«Vēzi man atklāja pirms gada, Ziemassvētku laikā. Jau ap Zvaigznes dienu mani ielika slimnīcā. Tas sākās ar lielu nogurumu un bezspēku, kā arī elpas trūkumu. Sākumā likās – varbūt sākusies astma, tikai vēlāk sapratu, ka lieta ir nopietnāka – zarnu vēzis 4. stadijā,» stāsta Rasma.
Rasma ir 62 gadus veca sieviete, kura visu savu dzīvi veltījusi medicīnai. 44 gadus sieviete nostrādājusi slimnīcā, 30 no tiem veltot tieši onkoloģisko saslimšanu pacientiem. Joprojām Rasma darbojas Onkoloģisko pacientu un viņu tuvinieku atbalsta biedrībā «Dzīvības koks». Diemžēl dzīve izspēlējusi melnu joku un Rasma no palīdzības sniedzēja kļuvusi par tās lūdzēju.
Rasma stāsta, ka tas bijis milzīgs šoks, līdzīgi kā visiem, kas uzzinājuši savu smago diagnozi, taču zināšanas un pieredze medicīnā, neļāva nolaist rokas, bet cīnīties. Nu viņa ir izcīnījusi savu uzvaru – ir vesela, vismaz šobrīd, kā pati piebilst.
«Tas ir laiks, kad gribas meklēt atbildes uz jautājumu - «Kāpēc tas noticis ar mani?», tomēr es apzinos, ka šādu atbilžu nav. Man bija pazīstama sieviete, kura slimoja ar onkoloģisku saslimšanu. Viņa piedzīvoja brīžus, kad pazīstami cilvēki uz ielas nāk klāt un jautā: «Ko tu dzīvē esi tik sliktu izdarījusi, ka tevi skārusi tik briesmīga slimība?» Tas tikai pierāda, ka onkoloģija joprojām saistās ar kādu mītisku redzējumu par to, ka cilvēks, kuru slimība skārusi, daudz grēkojis savā dzīvē. Kaut arī tā nemaz nav.»
Daudz dzirdēts, ka cilvēki, kuri gājuši cauri vēža mokām, tam vēlāk pasaka «Paldies!», jo diagnoze palīdzējusi novērtēt dzīvi. Rasma piebilst, ka tagad tiešām zāle liekas zaļāka un debesis zilākas, mainījies domāšanas veids, dzīve kļuvusi spilgtāka.
«Beidzot es varu darīt to, kam neatlika laika strādājot. Esmu apmeklējusi visas teātra un operas izrādes, šķiet, ka drīz vairs nebūs, ko skatīties,» smejas Rasma.
Lai gan šobrīd Rasma ir vesela, viņas ceļš pretī veselībai ne vienmēr bijis rozēm kaisīts. Sieviete piedzīvojusi trīs operācijas un deviņus ķīmijterapijas kursus, kā arī sāpīgus mirkļus valsts ierobežoto līdzekļu dēļ.
«Ārstēšanā bija nepieciešams medikaments, ko Latvijas valsts neiepērk. Lai izietu 12 kursus, bija nepieciešami teju vai 36 tūkstoši eiro, bet vienīgā atbilde, ko saņēmu: «Kā, vai tad jums nav naudas?»
Šo terapiju Rasma nesaņēma. Diemžēl joprojām veselības sistēma nav pilnībā sakārtota, un nākas piedzīvot šādus izmisuma pilnus mirkļus. Jautājot, vai Rasma tic sazvērestības teorijām par to, ka pretvēža zāles pastāv, bet tiek slēptas, sieviete ir pārliecināta – zāļu nav. Ja tās būtu, tad kāds cilvēks pasaulē tās tomēr spētu nopirkt. Bet slimo un mirst pat bagātie un slavenie... Vēzis nešķiro!
Jautājot, kas bija pats grūtākais šajā posmā, Rasma neslēpj – pāriet no «baltās» puses otrā, pacienta pusē. Kaut arī viņai nepatīk izmantot šo vārdu, labāk skanot – klients, jo pacients ir tas, kam nākas kaut ko paciest.
Otra grūtākā lieta bijusi pateikt diagnozi bērniem: «Es biju skarba un pateicu visu uzreiz, kā ir. Atceros, ka pat parādīju savu kapu izejamo kleitu dēlam, katram gadījumam,» smaida Rasma. Tomēr bērnu atbalsts bijis nenovērtējams, tāpēc viņa nenožēlo savu skarbo atklātību.
Mūsdienās cilvēki no vēža baidās vairāk nekā no kara. Rasma atzīst, ka bailes ir laba lieta, jo tās liek cilvēkam kaut ko darīt, iet pārbaudīties, uztraukties par savu veselību. «Ja nebūtu baiļu, tad pasaule droši vien būtu sabrukusi,» piebilst Rasma.
Tomēr viņa atkal un atkal uzsver – «Diagnoze «vēzis» nav pasaules gals. Es pazīstu arī cilvēkus, kuri dzīvo 20, 25 gadus pēc slimības, un viss ir kārtībā!»