Vasaras pirmais mēnesis ir pagājis. Gan bērniem, gan vecākiem. Katram vasara nozīmē kaut ko citu — vienam tā ir atpūta pie Vidusjūras, citam — darbs lielveikalā vai biešu laukā. Katram vai nu pēc vēlēšanās, vai iespējām. Nav jau nekādas vainas arī darbam biešu laukā, ja vien kaut kur sasniedzamā tālumā ir Vidusjūra. Bet vai ir?
Mani kā padomju laika produktu stūrgalvīgi negrib atstāt ideālistiskā vīzija par vienādām iespējām. Ja ne visiem, vismaz tiem, kas ļoti pacenšas.
Domājot par to, nevilšus prātā nāk pēdējās dienās, no 25. līdz 28. jūnijam, laikrakstā «Diena» pamanītais.
Pirmām kārtām ir pilnīgi skaidrs, ka manas vīzijas par daudzmaz vienādām iespējām visiem ir īsti «suņa murgi», jo līdztekus sludinājumam par iespēju trīs nedēļas mācīties angļu valodu Maltā par 1800 eiro (ņemot vērā lielo pieprasījumu, tiek komplektēta papildu grupa), lasāms raksts par 23 gadus veco, sociālo zinātņu bakalaura grādu bibliotēkzinātnēs un informācijā ieguvušo Jēkabpils pilsētas bibliotēkas bibliotekāri, kuras alga ir 81 lats mēnesī.
Kā viņa pati saka: «Izdevīgāk būtu Īrijā šampinjonus lasīt, bet ģimeni atstāt negribas. (..) Ja būtu vēlreiz jāstudē, bibliotēkzinātne tā nebūtu. Tuvākajos plānos ietilpst studijas vadzinības jomā.»
Tātad, ja bibliotekāre gribētu aizbraukt papildināt savu angļu valodu uz Maltu (es pieņemu, ka gribētu), viņai vairāk nekā gadu būtu visa sava aldziņa jāatlicina trīs nedēļu ceļojumam. Neizklausās pārāk reāli.
Secinājumi? Nezinu, kādi.
Jauki, ja ir vecāki, kas var bērniem ievērojami palīdzēt finansiāli. Bet, ja nevar (un tādu ir ļoti daudz), skaidrs, ka «plika» augstākā izglītība, vismaz Latvijā iegūta, neko neatrisina (pat ja diplomā rakstīts «vadzinības» u. tml.). Nav jau tik daudz šeit to darba vietu, Rīga nav bezizmēra, un arī darba devēji ārzemēs skolotās tautas masas negaida (es nerunāju par zemeņu laukiem Īrija vai istabeņu vietām Amerikā).
Ja esi tiešām spējīgs, atraktīvs, komunikabls, enerģisks, vēlams, ar labiem fiziskajiem dotumiem, labu veselību, bez tuviem cilvēkiem, par kuriem gribētos parūpēties, ir zināmas cerības «izsisties».
Bet, ja īsti neietilpsti iepriekš aprakstītajās kategorijās, nav jau daudz variantu. Var ņemt kredītu, lai pavilktu laiku studijās, cerībā, ka tas kaut ko atrisinās. Bet varbūt braukt uz Īriju uzreiz, vismaz kredīts nebūs jāatmaksā un angļu valodu varbūt varēs iemācīties lētāk?
Par laimi, ir pa kādam labdarim, kas var palīdzēt pašiem spējīgākajiem. Piemēram, sadarbībā ar Latvijas Bērnu fondu Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) atbalstījusi bāreņu un trūcīgo ģimeņu bērnu izglītību. Patlaban fonds atbalstījis un izsniedz 134 stipendijas. PBLA priekšsēdis J. Kukainis saka: «Tas nav gada šovs, bet regulāra gādība, lai jaunieši mācību laikā būtu nodrošināti, lai viņiem būtu iespēja turpināt un pabeigt studijas un, atgriežoties dzimtajā pusē, veicināt tās augšupeju.» («Diena», 25.06.04.)
Savukārt Ulbrokas vidusskola jau skolas laikā mēģina piedāvāt kaut ko dzīvē noderīgu — trīs izvēles programmas: komerczinību kursu, jaunsardzes apmācību un apmācību darbam ar jaunākajiem būvmateriāliem un tehnoloģijām sadarbībā ar «Knauf Marketing Riga».
Bet ko piedāvā valsts? Valsts, piemēram, 150 000 latu ir atvēlējusi skolēnu nodarbinātības projektam, ko koordinē Nodarbinātības Valsts aģentūra (NVA). Projekta laikā darba devēji var nodarbināt 15–18 gadu vecus skolēnus vienu mēnesi, par to valsts darba devējam atmaksā pusi no minimālās algas, kā arī nelielu atalgojumu cilvēkiem, kas māca darbā pieņemtos skolēnus.
Pilotprojekts, pēc tā vadītājas I. Juraševskas teiktā, rit veiksmīgi. Pagājušajā nedēļā darbu sākuši 1242 skolēni. Pieteikušies bija 7230 skolēni jeb 8,22% no mērķauditorijas. Darba vietas tiks nodrošinātas pusei — 3134 skolēniem. Līgumi noslēgti ar 451 darba devēju visā Latvijā. («Sestdiena», 26.06.04.) Un vai jūs zināt, kas ir viens no projekta mērķiem? Kā saka NVA direktors R. Beinarovičš («Apollo», 29.04.04.):
«Pozitīvi ir arī tas, ka jaunieši, strādājot, piemēram, lielveikalā, sapratīs, ka šis nav viņiem piemērots darbs un, lai izvairītos no šādas nākotnes profesijas, ir nepieciešams mācīties.» Nemaz neanalizējot šā izteikuma ētisko pusi attiecībā pret cilvēku tūkstošiem, kas strādā lielveikalos, gribētos uzdot jautājumu: «Vai augstākā izglītība var padarīt dzīvi Latvijā vieglāku vai pilnvērtīgāku?»
Drīz katram jaunietim un ne tik jaunam jaunietim, kas vispār mēģina kaut ko darīt (nerunāju vairs par tiem, kas, visticamāk, ne uz ko vairāk necer), būs vismaz divas augstākās izglītības, tai skaitā viena vadzinībās. Ko mēs visi tā vadīsim? Kur ir tie neskaitāmie uzņēmumi? Jo īpaši ārpus Rīgas?
Vai tiešām Latvijas valstij ir vajadzīgi tikai tie, kam ir paveicies būt ar biznesmeņa ķērienu? Vai tiešām tai nav vajadzīgi ne prasmīgi amata meistari, ne gudras galvas, ne vienkārši labi strādnieki?