Īsu, bet tik daudznozīmīgu vēstulīti atsūtījusi Iveta. Lai arī daudzi gados nobrieduši lasītāji tūlīt piebildīs, ka jaunībā jau bieži tā mēdz sacīt, piebildīšu: tā gadās visdažādāko vecumu cilvēkiem. Tāpēc nesmaidīsim kā dzīves rūdīti visziņi, bet mēģināsim papiņķerēt vaļīgāk to neveiksmes mezglu. Varbūt kāds skaidrības stars uzspīdēs ne tikai Ivetai, bet arī vēl kādam, kuram šķiet, ka neveiksmes viņu ir apsēdušas un nekad vairs nelaidīs vaļā…
Un sāksim ar vēstules pirmo teikumu «Man visu laiku neveicas…». Atzīstieties paši sev, vai tiešām nekad neko tamlīdzīgu neesat pat domājuši? Droši vien, esat gan. Bet kad un kādās situācijās? Parasti tādas tēzes maļas smadzenēs brīžos, kad notikusi konkrēta ķibele. Tad pēkšņi aizmirstas viss labais un jaukais, kas pieredzēts, un visi pozitīvie sasniegumi, rezultāti nonivelējas līdz bezizmēra «visu laiku neveicas». Labi, ja visi nepārdomātie vārdi tik tiešām paliktu «kaķim zem astes». Tomēr tie dara savu darbu, tas ir, vārdi jeb skaļi izteiktās domas strādā – realizējas jeb pārtop īstenībā. Padomā desmitreiz, vienreiz, divreiz pasaki un skaties – tā arī notiek. No vienas ligas jau nākamajā esi iekūlies… Lai izbēgtu no tik kļūmīgas situācijas, brīžos, kad paši sev liekaties simtprocentīgi neveiksminieki, pēc pirmajām sūrajām asarām, ievelciet dziļi elpu un pajautājiet sev: vai tiešām man pieder tikai neveiksmes? Kur ir mani apmierinājuma brīži, kur mans gandarījums? Tad, lai pierādījumi būtu acīm redzami, ņemiet papīru un taisiet vienu kārtīgu sarakstu ar visu to, kas jums pieder, par ko jums ir prieks un ar ko jums dzīvē tomēr ir paveicies!
