Dažiem cilvēkiem patīk mētāties ar medicīnas terminiem, tā īsti nemaz nezinot, ko tie nozīmē. Idiots, kretīns, debils, daunis, šizītis... Aizvainojoši, turklāt neprecīzi. Arī vārds «depresija» sadzīvē nāk pār lūpām itin viegli, to attiecina vienkārši uz sliktu noskaņojumu. Nevar cilvēks atrast veikalā piemērotus apavus – depresija, apnicīgs darbs – depresija, bērniem skolā piezīmes – atkal depresija.
Kas ir depresija medicīnas izpratnē, jautājām Ladai Stoligvo, psihiatrei, psihodinamiskajai psihoterapeitei ar Eiropas psihoterapeita sertifikātu.
Ir atšķirība
Starp sliktu noskaņojumu un depresiju. Slikts garastāvoklis, reaģējot uz apkārtējiem notikumiem, var būt jebkuram cilvēkam, tā ir normāla parādība. Piesardzīgam jākļūst, ja šāds noskaņojums ieilgst, negribas neko darīt, nekur iet, ne ar vienu tikties, lai gan cilvēks pats īsti nevar pateikt, kāpēc tā. Raksturīgi, ka sliktāka pašsajūta pārsvarā ir pirmajā dienas pusē, bet pēcpusdienā kļūst mazliet vieglāk, dienā var būt nemiers vai miegainība, bet naktī – iemigšanas grūtības, trausls miegs ar murgu sapņiem, neizgulēšanās sajūta. Vēl viena depresijas pazīme ir nemotivēts fizisks nespēks, kļūst grūti izpildīt parastos ikdienas darbus, kontaktēties ar cilvēkiem. Rodas problēmas ar atmiņu, ir grūtāk iegaumēt jaunu informāciju un koncentrēties. Ja tas turpinās divas nedēļas, ir pamats aizdomām par depresiju un tāpēc vēlams iet pie ārsta. Nav svarīgi, vai tas ir ģimenes ārsts, neirologs, psihoterapeits vai psihiatrs, būtiski ir laikus meklēt palīdzību.
Galvenie depresijas veidi
Depresija, kas ir reakcija uz konkrētiem dzīves faktoriem vai to kopsummu. Slimību var provocēt krīzes situācijas: tuvinieka vai paša cilvēka smaga slimība, šķiršanās, darba zaudēšana u. c. Bet vainīga var būt arī vairāku ne tik dramatisku apstākļu summēšanās, piemēram, ir pārmērīga slodze, apvienojot darbu ar mācībām, pastāvīga neizgulēšanās, ilga sēdēšana pie bērna gultiņas, konflikti ģimenē un darbā – rezultātā izveidojas depresijas stāvoklis, kad cilvēks ir pārguris, to var nosaukt ne vairs par izdegšanu, bet jau par pārdegšanu.
Depresija, kuras pamatā ir kāda somatiska slimība. Diezgan bieži depresijas izveidojas pēc insulta, infarkta un citām slimībām. Organismā notiek bioķīmiskas pārmaiņas, ļoti smalkā līmenī rodas centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi, kuri saistīti ar pašas slimības dabu. Atveseļošanās izredzes un cilvēka dzīves kvalitāte uzlabojas, līdztekus pamatslimībai ārstējot arī depresiju.
Depresija kā patstāvīga slimība. Tā var sākties bez redzama iemesla, cilvēkam jebkurā vecumā, jebkurā laikā un jebkurā sabiedrības slānī. Pasaules veselības organizācija prognozē, ka šīs depresijas formas gadījumu skaits strauji pieaugs un tieši tāpēc 2020. gadā depresija varētu ieņemt otro vietu to slimību sarakstā, kas izraisa priekšlaicīgu nāvi un invaliditāti (aiz sirds un asinsvadu slimībām).
Kad cilvēkam sākas depresija, ļoti bieži viņš pats sevi uzskata par slinku, un arī apkārtējie domā, ka viņam vienkārši jāsaņemas. Taču problēmas būtība ir tā, ka cilvēkam ar depresiju noteiktas smadzeņu šūnas nespēj pietiekamā daudzumā sintezēt tādas vielas kā serotonīnu un norepinefrīnu, kuru trūkums padara cilvēku depresīvu, vai arī šīs vielas pārmērīgi ātri noārdās. Tāpēc nekāda saņemšanās nav iespējama, tikpat labi cukura diabēta slimniekam varētu prasīt, lai viņš saņemas un sāk ražot insulīnu. Lai depresijas pacientam palīdzētu, galvenokārt vajadzīgas zāles. Jo vēlāk sāk ārstēt, jo sliktāka prognoze.
Pašnāvības risks
Depresīvs cilvēks diezgan bieži beidz dzīvi pašnāvībā. Slimības dēļ mainās domāšana, viņš sevi uzskata par nederīgu, nevienam nevajadzīgu. Ja depresija turpina padziļināties, viņam šķiet, ka labāk būtu vispār atbrīvot tuviniekus no sevis. Pēc tam pievienojas pašnāvības domas. Un ja vēl apkārtējie nesaprot, ka tā patiešām ir slimība un turpina cilvēku pamācīt un skubināt, lai taču beidzot saņemas, tas var veicināt situāciju, kad visas šīs mazvērtības un grēcīguma domas patiešām pāraug pašnāvības plānā. Vīrieši 40–65 gadu vecumā beidz dzīvi pašnāvībā divas trīs reizes biežāk nekā sievietes, un to var veicināt arī apkārtējo cilvēku pārmetumi vīrietim, ka viņš nenodrošina ģimeni.
Sievietes ir vairāk tendētas meklēt ārsta palīdzību, bet vīrietis, kuru māc grūtsirdība, bieži dod priekšroku iedzeršanai «veču kompānijā». Pastāv uzskats, ka cilvēki sāk nopietni lietot alkoholu tāpēc, ka intuitīvi meklē kādu vielu, lai kompensētu garīgo nestabilitāti, kas ietver arī nemieru un depresiju. Sākumā alkoholam ir eiforizējošs efekts, bet pēc tam – jo vairāk cilvēks dzer, jo sliktāk viņam ir un jo mazāk alkohols palīdz. Alkohola noārdīšanās produkti nomāc centrālo nervu sistēmu, tie kaitīgi ietekmē nervu šūnas – arī tās, kuras regulē garastāvokli.
Un ja nu tēlo?
Mēdz būt arī tādi ļaudis, kuri tēlo, ka jūtas slikti, demonstratīvi sola darīt sev galu, lai pievērstu tuvinieku uzmanību, izvairītos no nepatīkamiem pienākumiem ģimenē, cer, ka līdzjūtīgi kolēģi sāks žēlot un uzņemsies kādu daļu viņu darba. Vienīgi speciālists var atšķirt, vai tās ir slimības izpausmes vai tikai konkrētam rakstura tipam piemītošas uzvedības iezīmes. Taču var šim cilvēkam taktiski ieteikt – ja tu jūties slikti, ej pie ārsta.
Mazliet par zālēm
Ja ārsts nozīmē slimniekam antidepresantus, tie ir apzinīgi jālieto. Diemžēl ļoti bieži pacients negrib saprast, ka zāles ir vajadzīgas, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot. Piedevām vēl radinieki, kolēģi vai kaimiņi, redzot, ka cilvēks jūtas labāk, saka: ko tu zāļojies, ko lieki tērē naudu un vēl bendē aknas? (Paradoksāli: tie, kuri ļoti baidās no zālēm, bieži uzskata par normālu parādību, ja kāds ik dienu patērē divus litrus alus un nodzeras līdz toksiskam hepatītam.) Jāuzsver, ka mūsdienu zāles nerada aknu fermentiem lielu slodzi.
Ja cilvēks priekšlaikus pārtrauc zāļu lietošanu, drīz vien atjaunojas depresijas sūdzības, turklāt pieaug varbūtība, ka pacientam izveidosies nejutīgums pret zālēm, tās vairs nelīdzēs.
Uz depresijas pacientu rēķina bieži iedzīvojas daudzlīmeņu mārketinga piramīdu darboņi, kas izplata uztura bagātinātājus un dod nepamatotu solījumu – atbrīvot no depresijas uz visiem laikiem. Atšķirībā no ārsta, kurš savās prognozēs ir atturīgs un reālistisks. Šie preparāti salīdzinājumā ar antidepresantiem bieži ir daudz dārgāki, bet cilvēki grib brīnumu. Nereti pēc ārsta nozīmēto zāļu atcelšanas pacients aptuveni divas nedēļas jūtas puslīdz labi, bet pēc tam atgriežas iepriekšējās sūdzības.
Tuvinieku atbalsts
Ja kādam no ģimenes locekļiem ir depresija, tas nenozīmē, ka pārmaiņas sadzīvē atkarīgas no tā, cik lielā mērā cilvēks ir spējīgs veikt savas ierastās ikdienas darbības. Ja vērojams stāvokļa pasliktinājums, viņš jārosina iet ārstēties un jāatbrīvo no tiem sadzīves pienākumiem, kas ir par grūtu, tomēr nedrīkst atņemt pilnīgi visus pienākumus, jo tas liks viņam justies pilnīgi nederīgam. Ja stāvoklis sāk uzlaboties, rosiniet viņu atkal uzņemties vairāk. Atrodoties ārsta uzraudzībā un lietojot zāles, depresijas slimnieks var strādāt un dzīvot pilnvērtīgi.