Ikdienā nereti mēdzam aplami spēlēties ar vārdiem: man šodien ir depresija. Es neko nevaru. Taču tad, kad tas patiesi skar kādu līdzcilvēku, pirmā reakcija ir: kā nevari? Saņemies, ej un dari! Kā atšķirt depresiju no vienkārši nomākta garastāvokļa? Un kā laikus atpazīt depresijas pazīmes, lai spētu palīdzēt sev vai savam tuviniekam? Šos un citus jautājumus skaidro psihiatrs, psihoterapeits Andris Veselovskis.
Kā skaidro ārsts Andris Veselovskis, vienkāršiem vārdiem runājot, depresija ir ilgstoši nomācošs stāvoklis - iekšēja nelaimīguma, sāpju, vientulības un nomāktības komplekss, kura ietekmē cilvēks jūtas ļoti slikti. «Depresijas izpausmes var būt loti dažādas, bieži vien to pavada domas - dzīvei nav jēgas, nekas labs nav gaidāms, apkārt ir slikti cilvēki, es esmu neveiksminieks, visas sievietes/vīrieši ir maitas... Cilvēks pats var gan just, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, gan to nemanīt. Ari ārēji tas var izskatīties ļoti dažādi. Par depresiju var liecināt ne tikai nomāktība un drūmas domas, bet arī dažādas sajūtas ķermenī - galvassāpes, nogurums, apetītes trūkums. Iespējamas ari pēkšņi uznākošas dažādas nepatīkamas sajūtas ķermenī - sāk tirpt rokas un kājas, reibst galva, paliek sausa mute, uznāk grūti izskaidrojamas bailes. Ārēji depresija var būt ari gandrīz nemanāma - cilvēks daudz smaida, ir ļoti jauks, pieklājīgs - to dēvē par smaidošo depresiju. Būtībā šis stāvoklis ir vēl smagāks - iekšējie negatīvie pārdzīvojumi tiek noslēpti un apslāpēti aiz mākslīga smaida. Ilgstoša atrašanās šādā stāvoklī var novest pat līdz tam, ka cilvēks izdara pašnāvību. Depresijas slimnieki konsultācijās nereti atzīst, ka, braucot ar mašīnu, viņiem ir fantāzijas par iestūrēšanu pretējā braukšanas joslā vai kādā kokā, kas diemžēl dažkārt tiek arī īstenots.»
Slēptā veidā depresija bieži vien sastopama arī alkoholismā. Ārstējoties no šīs atkarības, atklājas, ka cilvēks savā būtībā ir ļoti nomākts, kaut gan ārēji šīs problēmas var noliegt. Maskētā veidā depresija var izpausties ari kā mokošas sāpes mugurā, kas īpaši pastiprinās rudeņos un pavasaros. «Kā redzams, depresijai ir ļoti daudz seju,» rezumē speciālists.
No negatīvām domām līdz pat...
Bet kā depresiju nesajaukt ar vienkārši sliktu noskaņojumu? Kā norāda ārsts, svarīgi noskaidrot, cik ilgi cilvēks izjūt psiholoģisku diskomfortu: «Nevar būt tā, ka šodien ir depresija, rit vairs nav un parit atkal ir. Depresijas diagnostiskajos kritērijos skaidri ir teikts - lai diagnosticētu depresiju, depresijas pazīmēm ir jābūt vismaz divas nedēļas.»
Jāņem vērā an tas, ka depresijai var būt dažādas smaguma pakāpes, kā ari svārstības - tā var pastiprināties un pavājināties. Viegla depresija ārēji var būt gandrīz nepamanāma. Tā izpaužas kā negatīva domāšana - es esmu slikts, man nesanāks, mani pametīs, cilvēks nevirzās pa karjeras kāpnēm, viņam neveidojas veiksmīgas attiecības. Šajā stāvoklī cilvēks var tikt galā ar saviem darbiem un privāto dzīvi, taču tas notiek bez prieka.
Ja depresija ir vidēji smaga, cilvēkam pastāvīgi ir nomākts garastāvoklis, būtiski cieš darba produktivitāte, brūk attiecības. Smagas depresijas gadījumā cilvēks nespēj strādāt, ir nepieciešama citu palīdzība. Depresijas slimnieks nemazgājas, neēd, nerunā. Var pievienoties murgi (domas, kas neatbilst īstenībai) un dzirdes halucinācijas. Stāvoklis var attīstīties līdz pat tam, ka tiek īstenota vēlme pašiznīcināties.
Kā rīkoties tuviniekiem?
Kā rīkoties, ja tuvs cilvēks kļuvis nomāktāks, nerunīgāks, drūmāks, saspringtāks nekā parasti un jau ilgāku laiku novērojamas ari citas iepriekš aprakstītās pazīmes?
Andris Veselovskis apstiprina: tuvinieki bieži vien nesaprot, kas īsti notiek ar depresijas nomākto cilvēku. «Viņi arī nevar saprast, jo no malas tas var izskatīties kā slinkums. Piemēram, cilvēks neiet uz darbu. Viņam saka: «Saņemies, tev tas ir jādara, tu to vari!» Taču cilvēks jūt, ka viņš nevar, un apkārtējo pārmetumi un nemitīgie pamudinājumi viņu dzen vēl dziļākā depresijā. Turklāt jāņem vērā, ka depresija ieslīgušu cilvēku jau tāpat moka vainas apziņa un pašpārmetumi un apkārtējo kritika to var tikai pastiprināt.»
Kas būtu jādara? Vēlams parunāt un saprast: kā tu jūties, ko tu domā, kā tu redzi, kas notiek, kas tevi satrauc. Vienkārši būt blakus un uzklausīt bez kritikas un pārmetumiem. «Cilvēks var teikt: «Es esmu slikts, nevērtīgs, citi domā, ka es neko nevaru.» Tad tuvinieks viņu var atbalstīt, sakot: «Nē, tu esi labs, tev tikai šobrīd neizdodas. Tā var gadīties, ka dzīvē kaut kas nesanāk. Varbūt var pamēģināt tā un tā.» Citiem vārdiem sakot, nepieciešama loti atbalstoša, iedrošinoša un mīloša attieksme. Tā var likties kā auklēšanās ar mazu bērnu, taču tas ir nepieciešams, jo viens no depresijas cēloņiem - bērnībā pietiekamā daudzumā nav saņemta vecāku pozitīvā klātbūtne.»
Rūpēs par depresijas nomākto tuvinieku nebūtu vēlams visu atbildību par situāciju uzkraut tikai uz saviem pleciem. Var gadīties, ka tuviniekam pašam šajā laikā jātiek galā ar problēmām darbā, jāvelta uzmanība bērniem un ir ļoti grūti izturēt šo samilzušo sāpi. Depresīvi noskaņotais jāmudina un jāiedrošina vērsties pie kompetenta, speciāli trenēta speciālista, lai spētu izturēt liela apjoma smagu sajūtu un sniegtu profesionālu palīdzību. Jo cilvēks ilgāk cieš un mokās, jo depresija kļūst smagāka un grūtāk kļūst viņam palīdzēt. «Tādēļ, jo ātrāk tiek uzsākta ārstēšana, jo labāk - līdzīgi kā ar sāpošu zobu - to jācenšas salabot tūlīt, nevis jāgaida, kamēr sastrutos. Jāatgādina, ka depresijas gadījumā komplikācijas ir daudz smagākas un bīstamākas - tās izpaužas destruktīvā rīcībā, kas var novest līdz pat nāvei.»
Kur meklēt palīdzību?
Ar aizdomām par depresiju jāvēršas pie psihoterapeita, psihiatra vai ārsta, kas pārzina abas specialitātes. Psihoterapija palīdz izprast depresijas psiholoģiskos cēloņus, savas domas un rīcību, kuru iespējams mainīt, lai depresija tiktu izārstēta un vairs neatkārtotos. Psihiatrijā šīs slimības ārstēšanai tradicionāli tiek izmantoti medikamenti.
«Antidepresantu uzdevums ir kavēt to vielu rašanos smadzenēs, kas izraisa drūmu un nomāktu garastāvokli. Ārstēšanas efekts ir salīdzinoši ātrs - jaunie antidepresanti sāk mazināt depresijas simptomus jau 7. - 10. lietošanas dienā. Tiem iespējamas blakusparādības - slikta dūša, reibonis, seksuālās vēlmes mazināšanās, taču neveidojas atkarība vai paliekošas negatīvas sekas. Medikamentozā terapija ir lētāka par psihoterapiju, bet jāņem vērā, ka medikamenti dzēš ugunsgrēku, nenovēršot tā cēloņus. Ja cilvēks turpina par sevi domāt sliktu, nerealizēt savu potenciālu, depresija pēc laika var atkārtoties,» brīdina ārsts.
Ja depresija ir vieglā pakāpē, cilvēks tiek galā ar darbu un dzīvi, taču pastāvīgi jūtas nomākts un cieš no negatīvām domām, vēlams griezties pie psihoterapeita. Psihiatra palīdzība un zāles nepieciešamas tad, kad cilvēks ir nonācis krīzes stāvoklī - netiek galā ar savu dzīvi, nevar gulēt, nevar strādāt, tūlīt zaudēs darbu vai sabruks ģimene. «Medikamenti ir neaizstājams līdzeklis smagas depresijas gadījumā. Vidēji smagas depresijas gadījumā visefektīvākais ir kompleksais risinājums, kad, speciālistiem sadarbojoties, tiek izmantota gan psihoterapija, gan medikamentozā terapija.»
Kāpēc tā rodas?
Psihiatru un psihoterapeitu vidū vēl arvien nav vienprātības, kādi ir galvenie depresijas attīstīšanās faktori. Taču vairākums speciālistu atbalsta domu, ka tās pamatā ir bioloģisku, psihogēno un sociālo faktoru mijiedarbība. Bioloģiskā faktora ietekmi pierāda tas, ka depresijas pacientu bērni no tās cieš biežāk nekā citi - ari tad, ja bērni aug pie audžuvecākiem. Psihogēnie faktori, kas veicina vai nosaka depresijas rašanos, ir nepietiekama vecāku klātbūtne pirmajos dzīves gados, neizsēroti zaudējumi, pārmērīga vainas sajūta. Depresijas attīstību var veicināt arī sociālie faktori, piemēram, bezdarbs, vientulība vai nabadzība.
Depresijai raksturīgās pazīmes:
Ja šādi traucējumi nomoka ilgāk par divām nedēļām, būtu jāvēršas pie speciālista, jo, iespējams, jūs ciešat no depresijas.