Zini, ak, visu ticīgo pavēlniek, ka manu otro brāli sauca par Bakbaku un nebija viņam nekāda amata, un man bija mūžīgas raizes ar viņa mīlestības dēkām.
Stāsts par bārdskuvja otro brāli
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Te kādu dienu citu dienu skaitā viņš gāja savās gaitās, un pēkšņi viņu satika veca sieva un teica viņam: «Ak, svešais vīrs, apstājies jel brīdi! Es gribu tev ko piesolīt, un, ja tev tas patiks, tad dari to manis dēļ un izlūdzies Allaha padomu!»
To dzirdējis, mans brālis apstājās, un vecā sieva jautāja: «Ko tu teiktu par krāšņu pili un smaržās kūstošu dārzu, kur ūdens skrej un burbuļo, un par augļiem, vīnu un daiļu jaunavu sejām un augumiem, kurus tu apskausi no vakara līdz rītam? Ja tu darīsi, kā es tev saku, tu redzēsi visus šos jaukumus.»
To teikusi, vecā sieva pagriezās, un mans brālis devās viņas pēdās, kārodams to, ko šī viņam apsolīja. Un tā nu viņi iegāja plašā namā ar daudziem kalpiem, un vecā sieva uzveda viņu augšā, un mans brālis ieraudzīja krāšņu pili. Viņa ieveda to izgreznotā lielistabā, par kuru greznāku acis nebija vēl skatījušas, un, kad viņi bija tur iegājuši, piecēlās un manu brāli sveicināja daiļas jaunavas un apsēdināja viņu sev blakus. Un nepagāja necik ilgi, kad viņš izdzirdēja lielu troksni, un pēkšņi pie viņa piegāja verdzenes, kuru vidū bija jaunava, līdzīga mēnesim pilnmēness naktī.
Un mans brālis nenovērsa acis no viņas un piecēlās kājās, un palocījās pret daiļo jaunavu, un tā viņu sveicināja un lika viņam sēsties. Un tad nu viņa lika pasniegt ēdienu, un viņai atnesa jaukus ēdienus, un viņa apsēdās un sāka ēst. Bet jaunava nevarēja apvaldīt smieklus. Un viņa lakstojās ar to, bet brālis, ēzelis, nekā nesaprata, un stiprā jūtu kaislībā, kas bija viņu satvērusi, viņam likās, ka jaunava viņu mīl un sniegs viņam kārotās baudas.
Un, kad nu bija paēsts, tad ienesa dzērienus un ienāca 10 verdzenes, tik daiļas kā mēneši, un sāka dziedāt patīkamām balsīm. Tad nu mans brālis ielīksmojās lielā sajūsmā un, paķēris kausu no jaunavas rokas, izdzēra to, un piecēlās viņas priekšā kājās, un tad kausu izdzēra jaunava un mans brālis tai sacīja: «Uz tavu veselību!» To teicis, viņš palocījās pret jaunavu, un tā viņam atkal pasniedza kausu, un, kad viņš to izdzēra, viņa iesita tam pa kaklu.
Tad nu mans brālis steigšus devās laukā un dzīrās prom, bet vecā sieva pamirkšķināja viņam ar acīm: «Nāc nu atpakaļ!» — un viņš tai paklausīja. Un, kad jaunava lika viņam sēsties un viņš apsēdās un sēdēja, ne vārda nerunādams, viņa atkal sita tam pa pakausi, bet viņai ar to vēl nebija gana, un viņa lika visām savām verdzenēm to sist un pērt. Un verdzenes pēra, līdz viņš pakrita nemaņā, bet tad piecēlās savas vajadzības pēc, un vecā sieva viņu panāca un sacīja: «Pacieties mazliet, tu iegūsi to, ko kāro.» — «Cik ilgi lai es ciešu? Man jau galva apstulbusi no belzieniem pa pakausi,» sacīja mans brālis, bet vecā sieva atbildēja: «Kad viņa būs noreibuši, tu sasniegsi, ko kāro!»
To dzirdējis, mans brālis aizgāja atpakaļ savā vietā un apsēdās. Tad nu piecēlās visas verdzenes no pirmās līdz pēdējai, un sieviete viņām lika apkvēpināt manu brāli un aplaistīt viņa seju ar rožūdeni. Un, kad nu viņas to padarīja, jaunava sacīja: «Lai Allahs tevi svētī un pasargā! Tu ienāci manā mājā un paklausīji, kas bija tev likts, bet visus, kas man pretojas, es dzenu prom. Bet, kas ir pacietīgs, tas sasniedz to, ko kāro.» — «Ak kundze, es esmu tavs vergs un tavās rokās!» mans brālis viņai atbildēja, un viņa sacīja: «Zini, ka Allahs augstais man devis jautru garu, un, kas mani klausa, tas iegūst, ko tīko.»
Un tad nu viņa lika verdzenēm dziedāt skaļā balsī, un visi, kas istabā bija, ielīksmojās priekā, un tad viņa teica kādai jaunavai: «Ņem savu kungu, padari, kas padarāms, un tūdaļ ved viņu pie manis!» To dzirdējusi, verdzene aizveda manu brāli. Bet vecā sieva vienā laidā atkārtoja: «Pacieties, tu esi jau sasniedzis to, ko kāroji! Viņa grib tikai nokrāsot tavas uzacis un nocirpt tavas ūsas! Sargies viņai pretoties!»
Un mans brālis pacieta, ka viņam nokrāso uzacis un noskuj ūsas, un tad nu verdzene piegāja pie savas kundzes un teica tai, ka tas darīts, un tā sacīja: «Tad palikusi vēl viena lieta, — noskuj viņam bārdu, lai viņam nav lieku spalvu.» Un verdzene piegāja pie mana brāļa un teica tam, ko likusi viņas kundze, un mans muļķa brālis jautāja: «Bet kur es likšos aiz kauna no cilvēkiem?»
Un tad nu vecā sieva sacīja: «Viņa grib to darīt tikai tādēļ, lai tu nebūtu spalvains un lai tavā sejā nebūtu nekā, kas duras. Tu esi iededzinājis lielu mīlestību viņas sirdī, — pacieties, tu esi sasniedzis, ko kāro!» Un mans brālis izcieta un paļāvās verdzenei, un noskuva savu bārdu.
Un jaunava viņu ieveda, un raugi: viņš bija ar nokrāsotām uzacīm un apcirptām ūsām, noskūtu bārdu un sārtu seju! Un jaunava pārbijās no viņa un tad sāka smieties, un lūdzās, lai viņš ceļas un dejo, un mans brālis piecēlās un sāka dejot, un istabā vairs nebija neviena spilvena, ko viņa nebūtu sviedusi tam virsū, un visas verdzenes meta viņam dažādus augļus — pomerances un citronus, skābus un saldus.
Un vecā sieva viņam sacīja: «Nu tu esi sasniedzis, ko kāroji! Bet vēl kas palicis nedarīts: viņai ir paradums, kad viņa apskurbusi, nevienam neļaut varu pār sevi, iekams viņa nometusi savas drēbes un novilkusi platbikses un palikusi gluži kaila. Un tad nu viņa liks tev noģērbties un skriet un pati skries tev pa priekšu, bet tu viņas pēdās, līdz tavs zebs būs tāds, kādam tam jābūt, un tad viņa ļaus tev varu pār sevi.» — «Velc nost savas drēbes!» viņa sacīja, un mans brālis tad noģērba visas drēbes, un tā nu viņš bija gluži kails...
Tad noģērbās viņa arī un iesaucās: «Ja tu ko gribi, tad dodies man līdzi!» Un viņa aizskrēja tam pa priekšu un viņš tai pēdās, un viņa skrēja no vienas istabas otrā un mans brālis tai līdzi, un kaislība viņu svēla un viņa zebs bija gluži satracināts. Un tad nu viņa manam brālim pa priekšu ieskrēja tumšā istabā, un ieskrēja tur arī mans brālis, dodamies viņas pēdās, un viņa kāja uzmina uz plāna dēļa, un grīda pēkšņi iegāzās, un nepaguva mans brālis ne attapties, kad bija nokritis ielas vidū ādmiņu tirgū, kuri izsauca savas ādas un pirka tās un pārdeva.
Un, ieraudzījuši manu brāli tādā izskatā, gluži kailu, ar noskūtu bārdu un uzacīm, tirgoņi plaukšķināja rokas un viņu uzcēla ačgārni ēzelim mugurā un aizveda pie valija, un valijs tiem jautāja: «Kas tas tāds?» Un ādmiņi sacīja: «Viņš nokrita pie mums šādā izskatā no vezira mājas.»
Tad valijs izdzina viņu no Bagdades, bet es izsteidzos un viņu panācu, un slepus ievedu viņu pilsētā, un tad es noliku viņam tik, cik vajadzīgs uzturam. Un, ja es nebijis tik cēlsirdīgs, es nebūtu izturējis to, ko viņš.