Kāds vīrietis reiz iemīlējās sievietē, un bija viņa skaista un burvīga. Un sievietei bija vīrs, kas viņu mīlēja, un viņa mīlēja savu vīru. Un bija šī sieviete tikla un rimta, un iemīlējies vīrietis neatrada ceļu pie viņas.
Par vīriešu viltu (1. verdzenes stāsts)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un tā nu tas bija, līdz vīrietis izgudroja viltu. Jo raugi: pie sievietes vīra dzīvoja jauneklis, ko viņš bija audzinājis savā namā, un šim jauneklim viņš uzticēja visu. Un iemīlējies vīrietis nu aizgāja pie jaunekļa un tikmēr labinājās ar visādām balvām, līdz jauneklis paklausīja, ko šis gribēja.
Un reiz nu vīrietis viņam sacīja: «Ak jaunekli, vai nevedīsi mani savā namā, kad tava kundze nebūs mājā?» Un jauneklis atbildēja: «Lai notiek tavs prāts!» Un, kad nu jaunekļa kundze iegāja pirtī un kungs aizgāja tirgū, jauneklis aizsteidzās pie sava drauga un saņēma to pie rokas, un atveda mājā. Un tur nu viņš rādīja tam visu, kas mājā bija redzams.
Bet iemīlējies vīrietis bija sagudrojis sievietei atriebties. Un bija viņš traukā paņēmis olas baltumu, izlēja to uz palaga, bet jauneklis bija pavēries uz citu pusi un viņa nedarbu neredzēja. Un tad nu viņš māju atstāja un aizgāja savu ceļu. Bet drīz atnāca sievietes vīrs un piegāja pie gultas, un gribēja atpūsties, bet gultā viņš salūkoja valgumu un pielika tam savu roku. Un viņš nodomāja, ka tur būs vainīgs vīrietis.
Un, jauneklim uzmetis niknu skatienu, viņš jautāja tam: «Ak, saki, — kur tava kundze?» Un jauneklis atbildēja: «Viņa iegāja pirtī un drīz būs atpakaļ.» Un, ticēdams savām aizdomām, viņš uzsauca jauneklim: «Ej un uz pēdām atved savu kundzi!» Un, kad nu viņa atnāca, vīrs to sita un dauzīja, un viņš sagrieza tai rokas un dzīrās viņu nokaut. Bet sieva sāka vaimanāt un sasauca kaimiņus, un, kad tie saskrēja, sieva sacīja: «Šis vīrs grib mani nokaut, bet es nezinu, kas mana vaina!»
Un kaimiņi sagrāba viņas vīru un sacīja: «Tev nebūs viņu zaimot, un, ja tu gribi, tad šķiries no viņas, bet, ja gribi viņu paturēt, tad paturi ar godu! Mēs visi zinām, cik viņa tikla, un viņa jau ilgi ir mūsu labā kaimiņiene, un nekad viņa nav staigājusi ļaunus ceļus!» Bet vīrs atsaucās: «Es redzēju, ka viņas gulta ir valga, bet nezinu, kas tas par valgumu.»
To dzirdējis, piecēlās viņa kaimiņš un sacīja: «Parādi man!» Un, kad nu kaimiņš bija to redzējis, viņš sacīja: «Dod man uguni un cepamo trauku!» Un to viņam atnesa, un olas baltumu viņš izcepa uz uguns. Un tiklās sievietes vīrs to ēda un deva arī kaimiņiem, un visi nu redzēja, ka tas bijis olas baltums.
Tad nu vīrs saprata, cik netaisnīgs bijis pret sievu, un viņš redzēja, ka sieva nav vainīga. Un viņa mājā nu sanāca kaimiņi, un tie viņu samierināja ar sievu, kad viņš jau bija no tās šķīries.
Un tā nu šī vira viltība izjuka un neizdevās viņa atriebība. Un. raugi: tāds ir vīriešu viltus...
Un, kad nu sultāns lika nokaut savu dēlu, te viņa priekšā nostājās otrais vezirs un, noskūpstījis zemi sultāna roku starpā, sacīja: «Ak valdniek, nesteidzies nokaut savu dēlu! To Allah augstais devis viņa mātei, kad nebija vairs cerību, un mēs ticam, ka viņš būs spožākais dārgums tavā valstībā un tavas bagātības sargs. Pacieties, ak valdniek, varbūt viņš teiks tev savu vainu, bet, ja tu pārsteigsies, tev pašam būs jānožēlo, kā nožēloja tirgotājs!»
Te sultāns jautāja: «Un ko tad tirgotājs nožēloja, un kā tas bija, ak vezir?» Un vezirs stāstīja...
Ko vezīrs stāstīja, uzzināsiet nākamajā svētdienā, jo svētdienas mums tagad ir pasaku dienas.