...Kāds vīrs reiz stāvēja blakus laika valdnieku valdniekam, un viņa rokās zvīļoja šķēps, un šis vīrs mīlēja kādu sievieti.
Stāsts par sieviešu viltu. (Pasaka)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un reiz viņš aizsūtīja pie tās savu kalpu, un kalps kā daždien aiznesa viņai vēstuli, un viņš apsēdās sievietei blakus un saka ar to kaitēties. Un tā locījās ap viņu un kļāva viņu pie savām krūtīm, un, kad nu kalps viņai lūdza mīlestības priekus, tad viņa tos deva.
Te pēkšņi pie durvīm klaudzināja šā kalpa kungs, un sieviete sagrāba kalpu un iemeta to pagrīdē, un tad viņa atvēra durvis, un kalpa kungs ienāca ar šķēpu rokā. Un viņš iesēdās sievietes gultā, un tā piegāja pie viņa un sāka ar viņu kaitēties un jokoties, un viņa kļāva to pie savām krūtīm un skūpstīja viņa lūpas, te pēkšņi pie durvīm klaudzināja viņas vīrs. Un viņš jautāja: «Kas tur klaudzina?» Bet viņa atbildēja: «Mans vīrs.»
Tad nu kalpa kungs iesaucās: «Ko nu lai daru un kā lai izkūlos?» Un sieviete atbildēja: «Celies un izvelc savu šķēpu, nostājies pie durvīm un lamā mani, bet, kad ienāk mans vīrs, tad ej savu ceļu!» Un tā nu viņš darīja, un sievietes vīrs iegāja un redzēja, ka sultāna kalps stāv ar šķēpu rokā un lamā viņa sievu, bet sakaunējās sultāna kalps, redzēdams viņas vīru, un iebāza šķēpu makstī un aizgāja.
Te nu vīrs jautāja sievai: «Kas te bija?» Un viņa atbildēja: «Ak, svētītā stunda, kad tu atnāci! Tu ticīgu dvēseli atpestīji no nāves. Jo raugi: es sēdēju uz jumta un vērpu, te pēkšņi pie manis atskrēja jauneklis, bailēs trīcēdams un prātā mulsdams, bet šis vīrs ar kailu šķēpu dzinās viņa pēdās kā neprātīgs.
Un jauneklis nokrita pie manām kājām un skūpstīja manas rokas, un sacīja: «Ak kundze, glāb mani no tā, kas mani grib nokaut bez vainas!» Un tā nu es viņu noslēpu pagrīdē. Un, redzēdama, ka ienāca šis vīrs ar kailo šķēpu, es liedzos jaunekli redzējusi, un šķēpa nesējs nu sāka mani rāt un sodīties. Lai slavēts Allahs augstais, kas tevi atveda pie manis! Es nezināju, ko lai daru, un mājā nebija neviena, kas būtu mani glābis.»
Un viņas vīrs tai sacīja: «Ak sieva, tu esi labi darījusi! Tavu darbu algos Allahs augstais, un viņš dos tev savu svētību!»
Tad nu vīrs piegāja pie pagrīdes lūka un sauca jaunekli, sacīdams: «Nāc laukā, tevi negaida ļauns!» Un jauneklis bailēs izlīda no pagrīdes, bet sievietes vīrs viņam teica: «Lai nu atpūšas tava dvēsele un lai svētī tevi miers!» Un tā nu viņš teica savu līdzjūtību jauneklim, un jauneklis viņam vēlēja Allaha svētību. Un tad viņi abi aizgāja, bet nezināja, ko izgudrojusi bija sieviete. Tad zini, ak, augstais valdniek, tā ir tikai viena sievietes viltība, un sargies ticēt viņu vārdiem!»