Otrais stāsts par vīriešu viltu (pasaka)

Un tā nu zeltkalis viņā lūkojās un brīnījās par burvīgā tēla jaukumu, un viņa sirds iesila mīlestībā uz jaunavas attēlu. Tad nu zeltkalis sasirga un viņam tuvojas gals, un pie viņa atnāca sērst viņa draugs. Tas atsēdās viņam blakus un jautāja, kā šim klājas un kas šim kaiš. Un zeltkalis sacīja:

 
«Ak brāli, mana kaite ir mana mīlestība. Es esmu iemīlējies jaunavas attēlā, un tas redzams mana drauga mājas sienā!» Un zeltkaļa draugs nu viņu rāja, sacīdams: «Tu neesi pilnā prātā! Kā tu vari iemīlēties attēlā, jo raugi: tas nav ne kaitīgs, ne derīgs, un ne tas redz, ne dzird, un ne tas ņem, ne tas dod!»

 
Bet zeltkalis atbildēja: «Zīmētājs droši vien būs atveidojis dzīvas skaistules līdzību.»
Un draugs sacīja: «Bet varbūt zīmētājs to radījis no galvas?»
To dzirdējis, zeltkalis iesaucās: «Lai būtu kā būdams, es mirstu savā mīlestībā! Un, ja nu pasaulē ir dzīva sieviete, šim attēlam līdzīga, tad es lūgšu, lai Allahs augstais dod man tīk ilgu mūžu, līdz es viņu ieraudzīšu!»

Un tad nu abi draugi sāka taujāt, kas zīmējis šo sievieti, un viņi izdibināja, ka zīmētājs aizbraucis uz svešu zemi. Un viņi aizrakstīja tam vēstuli un sūdzējās par sava drauga kļūmo likstu, un viņi jautāja, kur radies jaunavas attēls: vai zīmētājs to radījis no galvas vai redzējis viņai līdzīgu pasaulē.

Un zīmētājs atbildēja: «Šai attēlā zīmēta dzīvas jaunavas — vezira dziedones — līdzība, un viņa dzīvo Indijā, Kašmiras pilsētā.»

Un, kad nu zeltkalis to dzirdēja, viņš saposās un devās ceļa uz Indiju, jo raugi: pats viņš dzīvoja persiešu zemē. Un, ilgi ceļojis un klaiņojis, viņš nonāca šai pilsētā un aizgāja pie zāļu pārdevēja, un tas bija prātīgs un vērīgs vīrs, un zeltkalis tam jautāja par viņa sultānu un viņa valstību.

Un zāļu tirgotājs sacīja zeltkalim: «Ak kungs, par mūsu sultānu jāsaka, ka viņš ir taisnīgs un labs un viņa laipnības saulē sildās visi viņa valstības ļaudis, un taisnīga ir viņa tiesa, bet ar visu sirdi viņš ienīst burvjus. Un viņš met tos akā aiz pilsētas vārtiem, un tur nu tie nomirst.»
To dzirdējis, zeltkalis jautāja zāļu pārdevējam par sultāna veziriem, un zāļu pārdevējs stāstīja par katra vezira dzīvi un darbu, un beidzot viņu valoda sāka raisīties par daiļo jaunavu, vezira dziedoni. Un zāļu tirgotājs zeltkalim pateica, pie kura vezira tā dzīvo.

Un tā nu zeltkalis dzīvoja šai pilsētā, līdz sagudroja viltību. Un kādā lietainā naktī, kad grandīja pērkoni un gaudoja vēji, viņš sameklēja zagļa rīkus un devās uz vezira — daiļās jaunavas kunga māju. Pie vezira mājas viņš pielika kāpnes un uzkāpa uz jumta, un tur nu viņš ielūkojās pagalmā un redzēja, ka visas verdzenes jau gulēja un katra verdzene gulēja savā gultā.
Te pēkšņi zeltkalis ieraudzīja marmora gultu, un gultā gulēja jaunava, kas bija līdzīga mēnesim 14. nakts spožumā, un viņš devās pie jaunavas un apsēdās viņas gultas galvgalī. Te nu viņš nometa tai plīvuru un pēkšņi redzēja, ka jaunavas plīvurs spulgo tīrā zeltā. Un gultas galvgalī mirdzēja sveces, un katra svece bija iesprausta zvīļa zelta lukturi, un pašas sveces bija no tīras ambras. Un zem jaunavas spilvena laistījās sudraba vācelīte, un vācelītē bija visi viņas dārgumi, un raugi: tā bija aizslēgta.

Tā nu zeltkalis izvilka savu nazi un iecirta to jaunavas vaigā, un viņš iecirta tai dziļu rētu, un jaunava atmodās lielās izbailēs. Un, kad nu viņa ieraudzīja zeltkali, viņa baidījās kliegt un sasaukt ļaudis, un viņa klusēja, domādama, ka tas grib nozagt viņas bagātību. To redzēdama, jaunava sacīja: «Ak, ņem manu vācelīti ar visu, ko tur atrodi, bet mani nokaut tev nebūs labuma, un es zinu: tavs cēlums mani sargās.»

 
Un tā nu zeltkalis paņēma vācelīti ar visu, kas tur bija, un aizgāja. Un, kad atausa rīts, viņš apģērba savas greznākās drēbes un paņēma jaunavas vācelīti ar visām rotas lietām, un devās pie pilsētas valdnieka, noskūpstīja zemi pie viņa kājām un sacīja: «Ak sultan, es kalpoju tev pazemīgi un nāku no Chorasanas. Es esmu nācis dzīvot tavas godības gaismā, jo manā zemē daudzināja tavu lēnprātību un tavu taisnīgo varu, un tā nu man uznāca dziņa stāties zem tava karoga.

Šai pilsētā es ienācu, kad diena jau dzisa, un pilsētas vārtus es uzgāju aizvērtus un piekusis nogūlos pie vārtiem. Un, kad nu mans prāts līgoja starp miegu un nomodu, es pēkšņi ieraudzīju četras sievietes, un viena jāja uz slotas kāta un otra — uz vēdekļa, un te nu, ak, valdniek, es redzēju, ka tās ir burves un raganas, kas laižas tavā pilsētā. Un viena man pienāca un iespēra ar kāju un sejā iecirta ar lapsas asti, un viņas cirtiens man gaužām sāpēja. Un sāpēs man sametās skaudīgas dusmas, un es saķēru nazi un iecirtu viņai vaigā, kad, projām laizdamās, tā vaigu pievērsa man.

 
Un, kad nu es iecirtu tai rētu, tā aizlaidās, bet viņai izkrita šī vācelīte ar visu, kas tur iekšā, un to es paņēmu un atvēru, un iekšā ieraudzīju dārgas rotas. Ņem tu tās, kur es tās likšu! Jo raugi: es klaiņoju pa kalniem un zemes dzīvi esmu dzēsis savā sirdī, un esmu atsacījies no pasaules priekiem, un mana dvēsele tiecas tikai uz Allahu visvareno.»

Un jaunavas vācelīti viņš pameta sultānam un aizgāja, un, kad nu sultāns to atvēra un izņēma rotas, viņš sāka tās cilāt un grozīt un pēkšņi ieraudzīja košas krelles, ko bija dāvājis savam veziram, jaunavas kungam. Un tūdaļ viņš lika aicināt šo veziru, un, kad tas atnāca, viņš sacīja tam: «Te ir krelles, ko es tev dāvāju!» Un, krelles ieraudzījis, vezirs tās pazina un atbildēja sultānam: «Ak valdniek, es dāvāju tās savai verdzenei, daiļajai dziedonei.»

 
To dzirdējis, sultāns uzsauca veziram: «Uz pēdām ved viņu pie manis!» Un, kad nu vezirs jaunavu aizveda pie sultāna, tas sacīja veziram: «Atsedz viņas vaigu un paraugies, vai tur iecirsta rēta!» Un tā nu vezirs atsedza jaunavas vaigu un ieraudzīja naža cirtienu, un viņš teica sultānam: «Jā, ak, valdniek, viņas vaigā ir cirtiena rēta.» Te pēkšņi sultāns iesaucās: «Ak, viņa ir burve, kā man sacīja svešinieks, un es to redzu savām acīm!» To teicis, sultāns lika jaunavu iemest burvju akā, un tai pašā dienā viņu aizveda uz aku.

Bet, kad satumsa nakts un zeltkalis zināja, ka laimējusies viņa viltība, viņš aizgāja pie akas sarga un plecos nesa smagu maisu, un raugi: šai maisā bija tūkstoš dināru. Un tā nu viņš tērzēja ar akas sargu līdz pašai pusnaktij, un tad viņš sacīja: «Ak, zini, mans brāli, šī jaunava nav vainīga, jo es pats viņu iedzinu šai postā.»

 
Un tā nu viņš akas sargam izstāstīja visu no sākuma līdz galam un tad sacīja: «Ak brāli, še tev šis maiss ar tūkstoš dināriem un dod man jaunavu, un es viņu vedīšu uz savu zemi! Dināri tev būs derīgi, bet ko tev dos jaunavas cietums? Ņem savu balvu, un mēs abi lūgsim par tevi Allahu augsto!» Un, zeltkaļa stāstu dzirdējis, sargs brīnījās par viņa viltību un paņēma maisu ar visu, kas tur bija, un jaunavu viņš atdeva zeltkalim, bet tas nu vairs nedrīkstēja palikt pilsētā nevienu stundu.

Un zeltkalis paņēma jaunavu un tūdaļ aizsteidzās, un viņš gāja, gāja aizvien ātrāk, līdz nonāca savā zemē. Un tā nu viņš panāca, ko bija kārojis.