Lukrēcija Bordža — daudzu ietekmīgu vīru liktenīgā sieviete. Viņu dēvēja par mīlas un kaisles priesterieni.
Uz klosteri — kaisles dēļ
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Par to, cik īpašas bija Lukrēcijas spējas seksuālajā jomā, liecināja epitāfija uz pompozās romiešu kurtizānes kapa pieminekļa, kas iesākumā vēstīja: «Še dus Lukrēcija — Aleksandra meita, sieva un vedekla.» Lukrēcijas kaisle nepazina morāles vai kādu likumu robežu. (Šodien — stāsta turpinājums.)
60 gadus sasniegušajam Romas pāvestam Aleksandrs VI, īstajā vārdā — Rodrigo Lencuoli Bordžam, kā jau nobriedušam un nopietnam vīram, bija rūpīgi jāpārdomā, kā noslēpt no citiem mīlas sakarus ar paša meitu. Tāpēc apkārtējo acu aizmālēšanai tika nolemts Lukrēciju izdot pie vīra. Diemžēl pirmais mēģinājums izrādījās neveiksmīgs, jo Lukrēcija savu pielaulāto noindēja. Arī otrais mēģinājums cieta sakāvi — laulenim atklājās izteikts pašsaglabāšanās instinkts, un, tautas valodā runājot, viņš, ilgi nedomājot, paņēma vagu, atstājot 15 gadus veco Lukrēciju salmu atraitnēs.
Sērot par notikušo viņa gan nedomāja, tēvs joprojām lutināja savu mīļumu ar dāvanām, un no universitātēm ģimenes ligzdā atgriezās abi karstasinīgie brāļi, kuru mīlestību uz māsu mācību process nebija varējis mazināt. Tā kā tēvs viņiem bija bīstams sāncensis, Lukrēcija, lai nebūtu jāatsakās no brāļu apskāvieniem, izlēma doties klosterī. Kādu laiku tā Kunga vārdu aizsegā Lukrēcijai tur veiksmīgi izdevās mīlas spēles izspēlēt ar abiem brāļiem. Diemžēl rotaļas ar uguni beidzās traģiski: brālis Cēzars, neremdināmas greizsirdības uzplūdos zaudēja savaldīšanos un nogalināja Frančesko, savu vecāko brāli.
Ap to laiku Rodrigo jau bija paspējis īstenot savas dzīves odiozo plānu un nu, saucoties par Aleksandru VI, cienīgi ieņēma pāvesta vietu. Viņa mīļotais dēls Cēzars un mīļotā meita Lukrēcija līdz ar viņu gandrīz vai 11 gadus aktīvi līdzdarbojās visās valdīšanas lietās. Lukrēcija pieņēma audiencēs kardinālus, bez viņas klātbūtnes nenoritēja ne politiskās, ne baznīcas lietu apspriedes. Ar Lukrēcijas roku tika parakstītas pavēles un apstiprināti spriedumi, viņa pārlasīja pāvestam sūtīto korespondenci.
Lukrēcija sodīja un Lukrēcija apbalvoja. Viņa izvēlējās kā grēkāžus, tā favorītus. Varētu teikt, ka Lukrēcija pie pāvesta krēsla rāvās melnās miesās.
Bet vai strādāšana neprasīja pēc atbilstošas atpūtas? Un Lukrēcija atpūtās. Viņas izklaides pasākumos ietilpa grandiozas balles, maskarādes, vērienīgas dzīres vairāku dienu garumā un orģijas, kurās kā deserts ietilpa slepkavības, bet par slepkavības ieroci visbiežāk kalpoja iedarbīga inde. Lai uzjautrinātu karsti mīļoto meitu, Aleksandrs VI bija ar mieru izdabāt katrai viņas kaprīzei. Kaut kas bija jādara arī tāpēc, ka sevi pieteica vecums…
Domājot par meitas uzmanības piesaistīšanu, Aleksandrs noorganizēja īpaši seksuālu izrādi — viņš lika atvest uz Vatikānu divas tīrasiņu ķēves un četrus vaislas ērzeļus. Skats esot bijis neaprakstāms!
Aizvien jauni mīļākie…
Kad Lukrēcija trešo reizi devās pie altāra, viņa arī trešo reizi kļuva par atraitni. Šoreiz gan Lukrēcijas vīru uz viņsauli aizraidīja jau labi ietrenētā brāļa Cēzara roka, kura kārtējo reizi nekļūdīgi rīkojās ar dunci. Tad — gan uz īsu laiku — Cēzars varēja pierimt, jo Lukrēcija bija gaidībās. Kad piedzima viņas dēliņš, Aleksandrs VI puisīti oficiāli atzina par savu dēlu.
Bet jau atkal jaunas Lukrēcijas precības lika Cēzaram sarosīties, taču šoreiz veltīgi. Jaunais vīrs izrādījās nedaudz gudrāks par saviem priekšgājējiem, jo tūlīt pēc laulībām aizveda Lukrēciju uz saviem īpašumiem, šķirot viņu gan no tēva, gan brāļa. Iesākumā sarūgtināta, Lukrēcija gan ātri attapās no šķiršanās sāpēm, jo vīra namā gandrīz katru dienu pulcējās mākslinieki, dzejnieki, zinātnieki un vispār izdevušies pilsoņi, kuri, nespējot pretoties Lukrēcijas valdzinājumam, ne tikai pauda savu sajūsmu vārdos, bet izrādīja arī darbos. Citu pēc cita Lukrēcija gultā pieņēma sava krāšņuma apdziedātājus un visiem viņiem veltīja savus karstos, kaislīgos un seksuāli izsmalcinātos glāstus.
Acīmredzot Lukrēcija un viņas mīlas māksla bija kaut kas sevišķs, jo ne velti Viduslaiku slavenākais dzejnieks Ariosto savā poēmā «Viltus Rolands» veselu nodaļu veltīja Lukrēcijas apjūsmošanai. Bet, ja par daiļavas spējām mīlas un slepkavošanas mākslā var palasīt grāmatās, noslēpumā paliek tīts, vai viņa, mirstot tomēr tik jauna un skaista, devās taisnā ceļā uz elli vai nodibināja pati savu kaisles paradīzi…
(Stāsta beigas.)