Par praidu un saistītajām tēmām pēdējo pāris nedēļu laikā ir rakstīts un stāstīts bezgala daudz, bet nez kāpēc es visos rakstos un runās tā arī neesmu spējis atrast atbildes uz — kāda sagadīšanās! — apaļiem desmit jautājumiem. Protams, uz kopējās praida tematikas fona tie varbūt izskatīsies naivi, tāpēc netiesājiet, lūdzu, bargi nabaga nespeciālistu.
1) Vai varētu, lūdzu, pieteikties tie ļaudis, kas visā nopietnībā domā, ka Latvija būs tā apsolītā zeme, kur seksuālās minoritātes atšķirībā no lielākās daļas pārējās Eiropas kautri klusēs un spiedīsies pa kaktiem? Ļoti jau nu gribētos uzzināt — kā viņi to panāks un kādā veidā mēs spēsim tik ļoti atšķirties no citām Eiropas valstīm?
2) Vai tiešām visi minoritāšu organizāciju (tiesa, kā izrādās, briesmīgi mazskaitlīgu) pārstāvji ir tik ļoti pārliecināti — praids noteikti veicinās sapratni, ka visi aizvadītās nedēļas pasākumi tādā formā, kādā tie tika rīkoti, bija jāorganizē, lai iepazīstinātu sabiedrību ar sevi, mazinot aizspriedumus un diskrimināciju? Un, ja jau tā, varbūt viņi varētu papūlēties minēt kādu — kaut vienu vienīgu — piemēru, kad publiska krāniņu vicināšana (protams, pārnestā nozīmē) iepriekš būtu veicinājusi sapratni un mazinājusi aizspriedumus? Vismaz man apkārt ir izkristalizējusies bezgala īpatna sabiedrības daļa — no vienas puses, visiem maniem paziņām pediņi (piedošanu, tā viņi viņus sauc) ir dziļi vienaldzīgi, no otras puses — pediņu gājienus un tamlīdzīgās aktivitātes viņi lamā pēdējiem vārdiem. Tā droši vien ir tāda bezgala nepareiza un netipiska sabiedrības daļa, vai ne? Bet būtu taču jābūt pareizajai, un arī krāniņu vicināšanas pozitīvajiem piemēriem būtu jābūt, vai ne, ja jau šie ļaudis ir tik superpārliecināti?
3) Jā — un kāpēc šāda iepazīstināšana jāveic tieši šādā veidā, tieši galvaspilsētas centrā? Vai tad gadījumā nav tā, ka Rīgā publika ir vēl cik necik izglītota un ka daudz svarīgāk būtu iepazīstināšanu veikt kaut kur tumsonīgajā provincē? Vai es kaut ko nesaprotu? Un — nez vai cienītās minoritāšu organizācijas ir veikušas kādu pētījumu, par cik procentiem viņu pagājušā gada gājiena rezultātā pieaugusi sabiedrības iecietība un informētība?
4) Kā tas tā gadījies, ka visi šie kaismīgie minoritāšu interešu aizstāvji ir bijuši tik skaļi un principiāli, kad runa ir par viena kārtīga praidpasākuma rīkošanu, bet ij ne pirkstu nepakustināja, kad Saeimā tiešām tika lemts par nopietnu un principiālu lietu saistībā ar minoritāšu tiesībām un nediskriminēšanu darba vietā? Vai tas tiešām nozīmē, ka karnevāls, balagāns un publiska krāniņu tirināšana (pārnestā nozīmē, protams) bļaurīgākajiem minoritāšu pārstāvjiem ir svarīgāka par reālu minoritāšu diskriminācijas mazināšanu? Vai arī tam ir kāds cits skaidrojums? Tad kāds, lūgtum?
5) Aizvadītajā nedēļā ministre Karina Pētersone visnotaļ pārliecināti apgalvoja, ka efektīvākais veids, kā panākt vienlīdzīgas tiesības, iespējas un nediskrimināciju, esot sabiedrības izglītošana un savu interešu aizstāvība, tiekoties ar likumdevējiem un nostiprinot nediskriminējošu likumdošanu. Ļoti gribētos uzzināt — vai cienījamā ministre varētu minēt kādu konkrētu piemēru, kad kādiem ļaudīm būtu izdevies savas intereses aizstāvēt viņas aprakstītajā veidā? Un vai tas attiecas arī uz dažādām minoritātēm u. tml. — vai tikai uz biezmakainiem uzņēmējiem, kuri, labi atceramies neseno vēsturi, patiešām daudz ko dabūjuši cauri, tiekoties ar Pētersones kundzes pārstāvētā «Latvijas ceļa» lietu bīdītājiem?
6) Jā, un arī augsti kompetentā Valsts cilvēktiesību biroja Diskriminācijas novēršanas daļas vadītāja Līga Biksiniece ir apgalvojusi — pašreizējā situācija rādot, ka Latvijā seksuālās minoritātes patiešām ir apdraudētas. Taču te atkal mazs naivs jautājums — vai varētu uzzināt, kurā brīdī tad kāds konkrēti ir apdraudējis kādu seksuālās minoritātes pārstāvi tikai tāpēc, ka viņš tāds ir? Kad tad tas, lūgtum, būtu noticis? Un vēl — ko cienījamās Biksinieces kundzes (kurai valsts pērn par viņas pūlēm samaksājusi vairāk nekā 7300 latu) vadītā nodaļa konkrēti un praktiski gada laikā ir izdarījusi šīs te apdraudētības mazināšanā? It īpaši, ja visi tagad brēc, ka apdraudētība gada laikā esot pieaugusi?
7) Aizvadītās nedēļas beigās vesels bars tā sauktās Latvijas inteliģences pārstāvju — pulks rakstnieku, dzejnieku, režisoru utt. — nāca klajā ar atklāto vēstuli, izsakot sašutumu, nemieru un visu pārējo par neiecietības, naida un visa pārējā pieaugumu sabiedrībā. Vēstule bija principiāla, skaudra un ņipra, tik, re, kāda nelaime — cik atminos, pagājušogad tāda pati inteliģences grupa nāca klajā ar tādu pašu rakstu darbu, un līdz ar to arī naivs jautājums — ko vismaz kāds no šiem parakstītājiem aizvadītā gada laikā ir praktiski izdarījis, lai šo te neiecietību mazinātu? Vai tiešām arī inteliģence izmanto praidu, lai patirinātu arī savus krāniņus, — vai ir cits, daudz skaistāks un gaumīgāks, skaidrojums?
8) Kā tas nezin ir — vai visi jaukie skaidrojumi par drošības situāciju, kuras dēļ nav atļaujams praidpasākums, reāli nozīmē, ka, ja man ir pamatīga nepatika pret kādu no nākamajiem publiskajiem pasākumiem Rīgā, atliek man dažādos veidos nodot policijai ziņas par baisiem draudiem šim pasākumam — un tas nenotiks? Leģionārus nākamgad apmētās ar gumijas kāškrustiem, praidistus no logiem apmētās ar vibratoriem, 18. novembra svinībās — ui, bail pat padomāt… Un cienītā policijas vadība godīgi ieteiks atcelt vienu pasākumu pēc otra?
9) Vēl viens jautājums — kā tas nākas, ka par Dieva baušļu ievērošanu saistībā ar pediņiem, homīšiem un visiem citiem citādi domājošajiem visskaļāk brēkā un viskaislīgāk morāles normas piesauc tādi ļaudis, kuri pirms tam vairāk bijuši pazīstami ar savu vīriešu publisku uzskaitīšanu un tamlīdzīgām lietām? Vai tā ir tāda latviskās mentalitātes izpausme — vai kas cits?
10) Ak jā, un vēl pilnīgi privāti — vai kāds no ļoti cienījamajiem antipraidistiem varētu precīzi uzrakstīt — kas ir izvirtība un kas nav? Sak, zināja līdz šim gados jaunais un neapzinīgais pilsonis, ka, piemēram, «puisītis augšā un meitene apakšā» nav izvirtība, «puisītis augšā un puisītis apakšā» ir izvirtība, bet, teiksim, «puisītis sānos, vibrators pa vidu, meitene un rokudzelži otros sānos»? Un «puisītis starp divām meitenēm, bet no kreisās uz labo»? Vai tad tā nebūtu viena praktiska un visiem noderīga brošūriņa? It īpaši, ja vēl ilustrēta? Ko, varbūt pat pantiņos, Dimitera kungs?