Nekas šajā dzīvē nenāk par velti. It īpaši jau vīriešu augstsirdība un dāsnums.
Bauda par kokteiļa glāzi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cik gan bieži nav dzirdēts, ka pēc uzcienāšanas ar kādu kokteili stiprā dzimuma pārstāvis jau jūtas tiesīgs no sievietes paģērēt seksuālu baudu. Tā ne reizi vien gadījies gan man, gan manām draudzenēm. Bet Ilzes stāsts, šķiet, ir visspilgtākais. Un visbēdīgākais.
Reiz viena, mana laba draudzene, kopā ar savām darba kolēģēm devās uz kādu bāru. Sak, pasēdēt, pačalot, uzspēlēt kādu biljarda partiju — neliela atelpa piektdienas vakarā. Bet viss izvērsās gauži citādi. Meitenes patiešām sēdēja pie galdiņa un pļāpāja, malkodamas šampanieti. Pēc otrās glāzes viņas kļuva aizvien jautrākas un atraisītākas.
«Tas jums no sēdētāja pie blakus galdiņa!» nolikdams Ilzes priekšā uz galdiņa krāšņu kokteili, teica viesmīlis. Viņa vien pateica paldies un ziņkārīgi paskatījās, kas tad īsti sēž pie blakus galdiņa. Tur ērti bija novietojušies trīs jauni puiši un kāda sieviete. Daiļajā būtnē Ilze ar grūtībām sazīmēja savu klasesbiedreni. Šķiet, arī viņa viņu atpazina un ar rokas vēzienu aicināja pievienoties dzīrotājiem.
Nepazīstami biedri
Atvainojusies darba kolēģēm, Ilze uz brīdi pievienojās cilvēkiem pie blakus galdiņa. «Sveika, Agnese! Kā klājas?» viņa uzreiz vaicāja nule satiktajai klasesbiedrenei, kas acīmredzami bija pamatīgi iemalkojusi grādīgo dziru. Interesanti bija tas, ka Agnese nevarēja iepazīstināt Ilzi ar viņas galdabiedriem — viņi, lūk, esot tepat apsēdušies, jo neesot bijis cita galdiņa. Pieklājības pēc pārmijuši kādu vārdu, un viss. «Bet es biju pārliecināta, ka tie ir tavi draugi, ja jau reiz uzsauca man dzērienu!» bilda Ilze.
Agnese klusi vien iečukstēja ausī, ka visi trīs esot, visticamāk, iesaistīti kādā biznesā, jo nemitīgi runājot par naudu. Un vienam no viņiem ļoti interesējot Ilze — esot ilgi skatījies uz viņu un apspriedis ar blakussēdētājiem.
Neomulīgais skatiens
Ilze nolēma pārtraukt šo sarunu un atgriezties pie darba kolēģēm. Klusi pateikusi paldies vienam no vīriešiem, kurš nenolaida acu no viņas, sieviete devās prom, tā arī īsti nesapratusi, kādēļ svešiniekam vajadzēja būt tik izšķērdīgam.
No vienas puses, vajadzēja kokteili atdot. Bet, no otras puses — tas jau bija iesākts, ko nu vairs. Pēc brīža no Ilzes galdiņa piecēlās viena no kolēģēm un posās mājup. Viņas vieta palika tukša. Taču ne ilgi, jo gandrīz tūlīt, atvainodamies par traucējumu, pie galdiņa piesēdās tas pats vīrietis — kokteiļa uzsaucējs.
Sievietes, lai gan nelabprāt, tomēr svešiniekam neatteica, lai gan labi saprata, ka nu sievišķo lietiņu apspriešana mitēsies. Vīrietis klusi sēdēja, malkoja savu alu un nepārtraukti skatījās uz Ilzi. Viņa izlikās šo skatienu nemanām, lai gan jutās ļoti neomulīgi.
Klusais nakts pavadonis
Neomulīgā sajūta bija labs dzinulis, lai arī Ilze nolemtu doties mājup. Velkot mugurā jaciņu, viņa pamanīja, ka vīrietis jau ir pazudis. Nopriecājusies par šādu situācijas risinājumu, viņa steigšus devās prom. Taču prieki bija pāragri. Viņš Ilzi gaidīja pie bāra izejas. «Ko nu viena iesi pa tumsu, es tevi pavadīšu,» viņš piedāvājās. Ilze gan nebija lāgā pamanījusi, ka abu komunikācijā līdz šim būtu iezadzies šis familiārais tonis, uzrunāšana uz tu. Kļuva neomulīgi. Viņa klusi bilda, ka dzīvo tepat netālu un var ļoti droši aiziet arī viena.
Bet viņš neatkāpās ne soli. Gāja klusēdams līdzās. Ilzei kļuva pavisam baisi. Viņa instinktīvi mēģināja izvēlēties ceļu uz mājām, kas būtu iespējami labāk apgaismots. Tomēr kāds kakts bija diezgan patumšs. Vīrietis negaidīja. Viņš sagrāba Ilzi aiz rokas, ar varu piespieda sev klāt un alkaini sāka meklēt viņas lūpas. Viņa mēģināja izrauties, taču fiziskais pārspēks bija lielāks.
Glābjošās automašīnas gaismas
«Nu, nerausties taču, nepretojies. Tu to gribi tāpat kā es! Es taču tev uzsaucu kokteili. Domā — tāpat vien?» viņš čukstēja viņai ausī, ar vienu roku turēdams viņas matus, ar otru — savaldīdams sievietes rokas. Bailes nomāca Ilzes loģisko domāšanu. Viņa brīdi stāvēja kā sastingusi, bīstoties pat pakustēties.
Taču pēkšņi nostrādāja instinkts. Viņa atbrīvoja vienu roku, zibenīgi izvilka no somiņas mobilo telefonu un drudžaini mēģināja nospiest taustiņu — ātrās zvanīšanas ciparu viņas draugam. Taču varmāka to pamanīja. Ar slaidu vēzienu viņš iecirta Ilzei pļauku un izrāva no rokas telefonu. Mazo, dārgo, drauga dāvināto mobilo ierīcīti viņš iemeta krūmos. Ilzei pār vaigiem nevaldāmi sāka plūst asaru straumīte un elpa raustīties nevaldāmās, izmisuma pilnās elsās.
Notika brīnums. Garām lēni brauca automašīna, kas apstulbināja varmāku ar spožajām tālajām gaismām. Viņš palaida Ilzi vaļā un metās prom. Bet viņa, uzrādot sprintera cienīgu sniegumu, skrēja uz mājām.
Viss beidzās labi. Vienīgais zaudējums — tā arī vēlāk neatrastais mobilais tālrunis un pārciestās mežonīgās bailes. Tagad jau Ilze par šo notikumu var stāstīt mierīgi, bez asarām. Vienu mācību viņa ir guvusi, turklāt — kādu! Tagad viņa vairs no vīrieša pat nepieņem šķiltavas, lai aizdedzinātu cigareti.
Kas zina, varbūt arī par šo pakalpojumu pretim jāsniedz bauda?!