Par to, ka ļaudis dodas tālu prom no mājām peļņas nolūkos, dzirdēts daudz, bet gadījumi, kad sieviete sper šo izšķirošo soli, atstājot savu bērnu ar vecvecākiem un pametot pat labi apmaksātu darbu, šķiet, ir visai reti.
Viņa aizbēga no vīra sadista...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāpēc jābrauc prom, ja reiz arī šeit, mājās, līdzās draugiem un saviem mīļajiem ir iespēja labi nopelnīt? Anitai tas bija vienīgais veids, kā aizbēgt no vīra. No vīra sadista!
Kā divas ābola pusītes
Varētu teikt, ka viņu iepazīšanās pirms diviem gadiem bija tradicionāla — tas notika kādā ballītē, kur tika svinēta Ilmāra paziņas aiziešana armijā. Arī Anita tur bija. Viņu uz šo baļļuku bija atvedusi draudzene, kas savukārt bija — un ir vēl joprojām! — nākamā zaldāta draudzene. Sākumā, protams, bija vienkāršs acu skatiens, kam sekoja uztraukuma dēļ stostīga parunāšanās, dažas dejas un... gala beigās pat tāda bailīga saskūpstīšanās uz atvadām. Jā, tovakar viņi devās katrs uz savām mājām, taču pēc dažām dienām Ilmārs Anitu glāstīja jau pats savā gultā.
Viņi bija ideāls pāris. Abu draugi un vecāki itin bieži mēdza teikt, ka viņi ir kā divas ābola pusītes, kas viena bez otras nav nekas. Arī Anita un Ilmārs tā jutās, tieši tāpēc abi pēc sešu mēnešu draudzības nolēma apprecēties.
Pirmais pliķis
Viņu kāzas nebija lielas vai izsmalcinātas, jo abu jauniešu vienīgā vēlme bija iespējami ātrāk apliecināt savu mīlestību Dieva priekšā un tad visu nākamo nedēļu pavadīt divvientulībā — vedēji viņiem bija sarūpējuši kāzu dāvanu — septiņas dienas kūrortā Turcijā.
Viņu dzīve ritēja diezgan rimti. Nepilnu gadu! Reiz, pārnākusi no darba pagalam pārgurusi, Anita mājās piedzīvoja īstu elli. Kaut kas tāds viņai nebija pat sapņos rādījies. Ilmārs uzrīkoja īstu scēnu: viņa pārmetuma vārdiem, ko papildināja ne viena vien krieviskā mēlē izteikta rupjība — un to Anita no vīra mutes dzirdēja pirmo reizi! —, sekoja pamatīgs pliķis.
Anita tā arī nesaprata, par ko Ilmārs pēkšņi tā apskaities, ka pat paceļ roku pret viņu. Viņa taču pelnīja naudu abu ligzdiņas iekārtošanai, lai viņu gaidāmais mazulis piedzimtu saulainā un tīrā mājoklī. Protams, arī Ilmārs strādāja, taču viņa alga salīdzinoši bija niecīga. Toreiz Anita vīra nepamatoto uzbrukumu attaisnoja ar sava veida greizsirdību vai mazvērtības kompleksu — viņa bija dzirdējusi, ka vīrieši mēdz būt neprognozējami, ja viņu sievas pelna vairāk.
Pārmāca pat dēla klātbūtnē
To, ka šī vīra attaisnošana ar kaut kādiem pārdzīvojumiem vai mazvērtības kompleksu bija viena no viņas lielākajām dzīves kļūdām, Anita saprata tikai pēc vairākiem mēnešiem. Kopš tā vakara Ilmārs ik dienu šaustīja sievu ar pārmetumiem, vainojot viņu pat visneiedomājamākās lietās. Arī abu bērns nespēja ko mainīt laulāto dzīvē, jo Ilmārs netaupīja rupjības, pļaukas, bet vēlāk arī pamatīgas dunkas Anitas sānos.
Reiz pat dēla klātbūtnē viņš pārmācīja sievu, ar grāmatu, ko Ilmārs lasīja, iesitot viņai pa galvu. Bet vēl vienā no dusmu uzplūdu reizēm viņš meta sievai ar virtuves ķeblīti. Viņš trāpīja virtuves durvju stiklā, un tā gabals ar smailo galu iedūrās Anitai kājā. Anita vēl ilgi kliboja, jo rēta bija dziļa, un pat vajadzēja uzlikt vairākas šuves.
Laiku pa laikam Anita centās aprunāties ar vīru, lai uzzinātu, kas noticis, taču viņas pūles cieta sakāvi un beidzās ar kārtējo skandālu. Viņa bija tuvu izmisumam, lai neteiktu vairāk.
Aizbēga uz Angliju
Kādu dienu no sarunas ar Ilmāra māsu Anita uzzināja, ka viņas vīrs jau kopš mazotnes bijis nevaldāms mežonis. Bērnībā un pusaudža gados viņš sitis savu jaunāko brāli un sētas bērnus, skolā — klasesbiedrus, bet tagad — savu ģimeni. «Viņš tāds ir, un tur neko nevar darīt. Vai nu samierinies ar to, vai arī šķiries no viņa, jo Ilmārs nemainīsies,» bija vienīgais padoms, ko Anitai deva Ilmāra vecākā māsa.
Šķirties viņa negribēja, jo, par spīti visam, joprojām mīlēja savu vīru, bet vēl jo vairāk — bērnu. Un viņa gribēja, lai mazais uzaug ģimenē, kurā ir abi vecāki. Taču samierināties ar tādu laulības dzīvi viņa arī nevarēja, un tā nu Anita nolēma doties prom no mājām. Oficiāli.
Vairākās firmās viņa painteresējās par darba iespējām ārzemēs un kā vispiemērotāko sev izraudzījās Angliju. Tur bija vajadzīgs tulks — tieši tas, ko prot Anita. Protams, Ilmārs par sievas nodomu nebija sajūsmā, taču Anita saprata, ka iemesls viņa neapmierinātībai nav vis attālums, kāds būs starp abiem, un šķiršanās vismaz uz astoņiem mēnešiem, bet gan vienkārši tas, ka nebūs iespējas kārtējo reizi paārdīties.
Jāpiebilst, ka tur, tālumā, Anita jau sāka apsvērt domu par šķiršanos. Jā, attālums beidzot ļāva sievietei paskatīties uz visu ar skaidru prātu un saprast, ka pilnvērtīga ģimene, ja tajā valda vardarbība, bērnam neko nedos. Tieši otrādi — tas viņu dēlam nāks tikai par sliktu.