Jau sen esam secinājuši, ka vecās, labās iepazīšanās vietas tagad izkonkurē ātrāks un modernāks iepazīšanās veids — internets. Vai īstu draudzību un mīlestību var atrast tīmeklī?
Mīļotais no interneta
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
RB lasītāji turpina sarunu par šo tēmu vēstulēs.
Neveiksminieki un seksa gribētāji
Pirms pāris gadiem draudzene joka pēc uzrakstīja vienam džekam visnotaļ nenopietnu vēstulīti. Ticat vai ne, bet septembrī būs kāzas. Toties man bijuši vienīgi visādi ķēmi, kas izliekas par skaistuļiem, bagātniekiem un gudrīšiem, bet patiesībā ir «tukša vieta».
Cik man iznācis mēģināt izveidot nopietnas attiecības ar vīriešiem no interneta, tad varu teikt, ka tas ir galīgi garām — vai nu kaut kādi absolūti neveiksminieki un depresīvi tipi, kuri gadiem ilgi «sēž» pat vairākos interneta portālos un tā arī neatrod sev draudzeni, vai arī vīrieši, kuri meklē sievieti vienreizējām seksuālām attiecībām (vai izklaidei). Pēdējiem vajag tūlīt un bez kavēšanās.
Ja ir vientuļnieki vai sieva «blandās» pa ārzemēm, tad vēl var saprast, bet, ja tepat eksistē laulātās draudzenes, tad nesaprotu, kāpēc tā nogribējušies. Ilgstošām un nopietnām attiecībām, kādas lielākoties vēlas brīvas sievietes, kas siro pa internetu, nav gatavs neviens no šiem tipiem. Tā nu esmu atmetusi ar roku šiem nesekmīgajiem meklējumiem tīmeklī un ceru sastapt savu otro pusīti, kā saka, uzreiz dzīvajā.
Diāna
Var iekulties arī nepatikšanās
Visādi dzīvē var gadīties. Arī internetā. Apbrīnoju sabiedrībā pazīstamas dāmas, kuras neslēpjas un atklāti meklē draudzību vai mīlestību internetā, ievietojot visu apskatei pat savas fotogrāfijas. Es tā nevarētu, taču iespēja noslēpties aiz sveša vai izdomāta vārda arī nav īsti laba, jo tā var iekulties nepatikšanās.
Lēmumus es parasti mēdzu pieņemt spontāni, ilgi neprātojot. Reiz atsaucos uz kādu iepazīšanās sludinājumu internetā. Domāju: jāgrābj ciet, kamēr kāda cita vēl nav nocopējusi! Vīrietis ar mašīnu, skaistu privātmāju, baseinu un arī pēc skata diezgan glīts — ko citu gan es vēl varētu vēlēties?
Sarunājām, ka viņš ar savu limuzīnu atbrauks man pretī, jo dzīvojot Limbažu rajonā. Gaidu, gaidu — nebrauc. Beidzot norunātajā vietā pieripo vecs, sagrabējis žigulītis. Iekšā sēž vecis ar lielu alus vēderu un aicina braukt uz viņa «fazendu». Žigulīti, tāpat kā alus vēderu, varētu pieciest, nospriežu un esmu gatava doties ceļā. Aizkūlāmies līdz kaut kādam mežam, vecis sola, ka tūlīt būšot viņa pils, bet pa smilšainu celiņu kratījāmies vēl apmēram pusstundu. Kad ieraudzīju to pili, paliku mēma — veca, pussabrukusi būda, kas sastāv no vienas lielas istabas, virtuves un sausās tualetes.
Teicu, ka gribu atpakaļ uz Rīgu, bet vecis atbild, ka vakars nāk virsū, vajadzēšot nakšņot tepat. Tā nu nācās pārlaist nakti vienā gultā (jo citas nebija) ar «sapņu princi» un viņa suni, kurš omulīgi ieritinājās saimniekam azotē.
Sekss vīriņu, par laimi, neinteresēja, jo neesot vairs tās varēšanas, bet riktīgu saimnieci gan mājās vajagot. Mājiņu atjaunošot, baseinu izrakšot, gotiņu nopirkšot — lai tik dzīvojot nost. Tiklīdz svīda rīta gaismiņa, aizlavījos pa meža ceļu prom. Rīgā nonācu ar stopiem. Labi, ka sveika un vesela.
Bučmūlīte
(Publicējam raksta fragmentus. Rīt — sarunas turpinājums.)