Naktstauriņi... senākā profesija. Varam dēvēt maksas meitenes, kā gribam, taču tas nemaina faktu, ka viņas ir un būs. Jautājums tikai — vai vienmēr viņas pašas ir vēlējušās kļūt par prostitūtām? Vai ir spējīgas «izkāpt no bedres"?
Vai naktstauriņš var kļūt laimīgs?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kur esmu viņu redzējusi?
Ceturtdien pēc darba ieskrēju iepirkties tuvākajā lielveikalā. Īgna, neapmierināta un nogurusi stūmu ratiņus. Pie stenda, kur izlikti minerālūdeņi un limonādes, bija sakrautas kastes, — garām tikt gandrīz neiespējami. Tomēr apņēmības pilna stūmos garām. Bet te pamanīju, ak, šausmas, ka man pretim caur kastu barikādēm spraucas māmiņa ar bērnu ratiņiem. Dusmīgi paskatījos uz ratiņu stūmēju (man nav nekas pret māmiņām ar bērniņiem lielveikalos, bet tovakar patiešām biju pikta), tomēr pabraucu atpakaļ un palaidu viņu garām. Viņa man pateicīgi uzsmaidīja... Un es sapratu, ka šo smaidu — mazliet ēnaini skumīgu — jau esmu iepriekš redzējusi. Arī viņa pēkšņi paskatījās uz mani, samiedza acis, itin kā vēlētos kaut ko atcerēties, bet tad ātri devās prom.
Pirmā impulsa vadīta, gribēju skriet viņai nopakaļ un vismaz apsveicināties — tātad tomēr bijām pazīstamas, ja vienlīdzīgas sajūtas radās mums abām. Bet tad padomāju, ka nevarētu taču uzreiz atcerēties situāciju, kurā esam redzējušās.
Jaunā meitene ar tušas izķēpātu seju
Kas bija šī jaunā sieviete ar bērniņu ratiņos? Šis jautājums mocīja mani visu vakaru. «Biezpienu vajag vairāk ēst!» zūdījos pati uz savu slikto atmiņu. Un tad pēkšņi sāku atcerēties, lēnām, miglaini, pa fragmentiem. Policijas iecirknis... Noraudājusies meitene... Zvans viņas vecākiem... Jā, tā bija. Un bilde sāka līmēties kopā daudz ašāk un skaidrāk.
Tas bija pirms gadiem 6–7. Policijas iecirknī likumsargi ieveda kādu jaunu meiteni. Uzkasīti mati, īsi, netīri svārķeļi, mazs, brūns kažociņš, līdz pusei atpogāts, no kura ārā rēgojās maza blūzīte, kas vairāk atklāja nekā slēpa. Kājās lētas augstpapēžu kurpītes, saplēstas rakstainas zeķbikses. Skats nožēlojams. Bet visbriesmīgākā bija meitenes seja — aiztūkusi, nemākulīgi uzkrāsota, un pār vaigiem stiepās garas, melnas svītras — asaru un tušas pēdas.
Tikai nesakiet mammai!
Meitene paklupa. Izbira viss viņas somiņas saturs — salvetes, lēta padomju laika tuša (ja kāds vēl atceras tās mazās, melnās kastītes ar biezu zampu un baisu birstīti), divas lūpukrāsas un prezervatīvu kaudze. Viņa steigšus nometās ceļos un lasīja izbirušās mantas. Bet asaras turpināja tecēt pār vaigiem.
Viņai bija tikai 16 gadu. Pirms pusgada māte bija ziņojusi likumsargiem par meitas pazušanu, taču vēlāk paziņojusi, ka atvase ir atradusies. Atradusies jau bija, taču ne atgriezusies mājās — vienā no Latgales pilsētām. Nē, viņa bija atbraukusi uz Rīgu, iepazinusies ar puisi, un abi sākuši dzīvot kopā. «Nesakiet manai mammai! Palaidiet, lūdzu, mājās, es vairs tā nedarīšu, lūdzu!» elsodama lūdzās meitene.
Mīlestības dēļ uz ielas
Kā ar knaiblēm likumsargi izvilka no viņas stāstu. Kopdzīve ar puisi nebūt neizrādījās tik laba — abiem trūka naudas. Viņš atrada vienkāršāko izeju — lai iet uz ielas! Un viņa gāja bez ierunām. Jo laikam jau mīlēja šo cilvēku, kurš sagaidīja viņu mājās, atņēma naudu un pats vēl kārtīgi, piedodiet par izteicienu, izdrāza. Vismaz sākumā. Vēlāk vairs tikai paņēma naudu un sadeva pa seju, jo gulēt vairs ar tādu negribēja, — ka tik kaut ko nesaķer!
Viņa paklausīgi atkal un atkal gāja uz ielas. Jo nezināja, kā citādāk rīkoties. Viņu taču mīlēja! Vismaz tā viņa sevi mierināja. Un mājās atgriezties nedrīkstēja — mamma nositīs!
Bija žēl, bet palīdzēt nemācēju
Vairs neatceros, kas toreiz ar viņu notika. Visticamāk, aizveda šo jauno, bet jau novazāto naktstauriņu uz patversmi un sazinājās ar vecākiem. Bet varbūt vienkārši palaida mājās, lai pati tiek galā ar savām problēmām. Nudien neatceros.
Bet tomēr par šo meiteni reizēm iedomājos. Man viņas bija žēl! Bet, ko gan es tobrīd — pati vēl jauna un dumja, un visai vāji materiāli nodrošināta — varēju viņai palīdzēt? Tagad domājot gan nāk prātā, ka, iespējams, vajadzēja aizbraukt pie meitenes mātes, izrunāties, varbūt mēģināt kādu radagabalu satikt vai arī palīdzēt atrast darbu. Bet tad vēl nebiju gatava (un diezin vai esmu arī tagad) uzņemties atbildību par cita cilvēka likteni.
Tikusi pāri. Cerams
Un tagad, tieši tagad es atkal viņu satieku ar ratiņiem, kurās sēž omulīgs bēbis. Glītu, sakoptu, tīri ģērbtu. Tātad, visticamāk, šim dzīves posmam viņa ir tikusi pāri. Cerams, ka tas nav bērniņš no kāda klienta, jo profesionāles taču šo lietu māk noorganizēt profesionāli. Cerams, ka bēbis patiešām ir no mīloša vīrieša.
Tomēr acu priekšā atkal un atkal pavīdēja jaunās sievietes skumjais acu skatiens. Lai gan pagājuši 6–7 gadi, tātad viņai ir vismaz 22–23 gadi. Bet skatiens tāds pats.
Es labprāt satiktu šo meiteni un aprunātos. Bet, vai viņa būs gatava runāt ar svešu cilvēku par sen pagājušām dienām? Par profesiju, kura, cerams, sen jau aizmirsta? Diezin vai... Un vai man ir tiesības jaukties kāda cilvēka privātajā dzīvē, uzjundīt vecās sāpes un pārdzīvojumus? Diezin vai.
Un tomēr gribētos aprunāties, lai palīdzētu arī citām meitenēm, kas nonākušas šādā situācijā, lai viņām būtu piemērs iz dzīves, ka no zaņķa tomēr ir iespējams tikt ārā. Cerams.