Bailes no pirmajiem randiņiem

Patiesība zvaigznēs Mans pirmais veiksmīgais randiņš bija pirms teju vai 10 gadiem. Mani, jaunu skuķēnu, uz tikšanos uzaicināja klasesbiedrenes brāļa draugs, ar kuru iepazināmies kādā ballītē. Starp citu, burziņā mēs gandrīz pat nerunājām, tikai apmainījāmies pāris pieklājības frāzēm.

Bet pirmais randiņš mums bija burvīgs. Mēs klīdām pa naksnīgo pilsētu, lūkojāmies zvaigznēs. Klausījos, kā viņš stāstīja par zvaigznājiem, par to izvietojumu un meklēja kādu nozīmi tam, ka šajā naktī tās bija tik labi saskatāmas. Mēs pat uzkāpām uz kādas deviņstāvu mājas jumta, lai būtu zvaigznēm vēl tuvāk. Pēc tam sēdējām kāda parciņa zālītē un lūkojāmies viens otram acīs. Līdz saņēmāmies un satuvinājām lūpas.

Bija vēl arī otrais, trešais, desmitais un pat simtais randiņš — un tā divu gadu garumā. Diemžēl dzīve neaprobežojas ar lūkošanos zvaigznēs un skūpstīšanos mēnesgaismā.

Līdzīgas domas

Otrs burvīgais randiņš bija daudz savādāks. Mēs vienkārši gājām no vienas izklaides vietas uz otru, dejojām, smējāmies, pieglaudāmies viens otram. Un viss, par ko runājām, bija interesants mums abiem. Mūsu domas neatšķīrās itin nevienā jautājuma. Mums vienkārši bija ļoti labi sajust vienam otra tuvumu, pieglausties, sabužināt.

Pirmajam randiņam jau nākamajā dienā sekoja otrais. Pēc nedēļas manā vannasistabā līdzās manējai bija vēl viena zobu suka, bet koridorā — čību pāris. Vēl pēc dažām nedēļām man vajadzēja sarūmēt savas drēbes tā, lai atbrīvotos vēl kāds plaukts viņa vajadzībām. Vēlāk mums sāka traucēt tas, ka domājam pārāk līdzīgi. Sākās kašķi. Mēs nemācējām skaisti dzīvot. Un tā vien iznāca, ka nosvinējām kāzas, bet pēc pāris mēnešiem jau dzīvojām katrs savu dzīvi.

Savādā komunikācija

Pēc tam ilgi negāju uz randiņiem. Baidījos vilties. Taču kādā brīdī sapratu, ka dzīve nestāv uz vietas un nav visu laiku jāgaida, kad atkal notiks kādas nepatikšanas. Saņēmos un atgriezos sabiedrībā, atkal sāku apmeklēt klubus, kafejnīcas, bārus.

Kādā ballītē patiešām iepazinos ar puisi, kurš bija ieradies kopā ar kādu sievieti. Jutos neērti, ka viņš pievērsa man lielāku uzmanību nekā savai dāmai. Bet pēc tam izrādījās, ka tā bija viņa brāļa draudzene, kuru viņš vienkārši pavadīja uz ballīti.

Lai cik arī jauks bija šis iepazīšanās vakars, pirmais randiņš bija pilnīgs murgs. Viņš piezvanīja, uzaicināja pasēdēt kādā krodziņā, taču mūsu sarunas bija tikai par labo laiku ārā un brīnišķīgo vasaru. Tā vien šķita, ka es viņam nepatīku, pat neinteresēju, vai arī puisim tiešām nav nekādu interešu. Tikai tad, kad viņš jau bija iedzēris 200 gramus degvīna, mans sarunu biedrs atvērās, un pat uzdrošinājās pajautāt, cik man ir gadu, ar ko nodarbojos, kas man patīk vai nepatīk. Tikai pēc tam, kad režīmā «tiekamies bieži, bet kopā nedzīvojam» bijām pavadījuši trīs gadus, sapratu, ka šim vīrietim drosme un komunikācijas spējas patiešām parādās tikai tad, kad izdzerti kādi pārsimt grami stiprā alkohola.

Nekāda mulsuma vairs

Pavisam nesen biju uz kādu patiešām feinu pirmo randiņu. Nejauši iepazīts puisis vēlējās mani uzaicināt uz tikšanos, taču viņam nebija ne jausmas, kur un kā to izdarīt. Uzreiz viņam arī ieteicu, ka labāk sarunāt kādu interesantu vidi, lai tikšanās nenotiktu kādā kafejnīcā, kur uz svešu cilvēku fona viens vai otrs sāk izlikties labāks, nekā ir patiesībā. Turklāt šādās situācijās sarunu tēmas bieži vien robežojas tikai ar apvaicāšanos par pašsajūtu un laika apstākļu apspriešanu.

Puisis šo padomu ņēma vērā, un... iznesa mani cauri. Piezvanīja, stādījās priekšā kā inspektors no nodokļu inspekcijas. Pamatīgi nobiedēja, bet pēc tam tomēr atklājās. Nu, lūk, un bija panākts pats galvenais — nekāda mulsuma un runāšanas par labu laiku! Un tad jau bija vienalga, kur un kā organizēt pirmo randiņu!

Un tomēr es tik ļoti baidos no šiem pirmajiem randiņiem, ka aiz piesardzīgā un kautrīgā runātāja nespēšu atrast to īsto cilvēku ar viņa labajām un sliktajām īpašībām. Var jau būt, ka kādam ir pareizā formula, bet man tās nav.