Var jau būt, ka nedēļas beigās atkal spīdēs saule. Bet, tiklīdz uzlīst — pagaidām vēl tā maigi un nevainīgi —, dažus no mums jau pārņem viegls izmisums: un tagad tā būs līdz pat ziemai?! Pretīgais Baltijas klimats! Cik tur vairs tālu, un...
Recepte rudens depresijas nomākšanai (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rudens nelaimītes
Cik tur vairs tālu, un rudens depresija klāt, vai ne? Reizēm gan man šķiet — ideja par rudens depresiju mums vienkārši ir uzspiesta! Visi par to runā, visi par to raksta (ups! tikko pieķēru sevi pie domas, ka es — arī!!)... Gandrīz vai kā tāda nenovēršama nelaime — sēdi tik un gaidi...
Protams, tieši rudenī notiek šis un tas, kas optimismu nevieš, tas jau nu arī skaidrs... Nu, tādas mazas rudens nelaimītes, kurām ļaujoties visa gada nogale var pārvērsties globālā katastrofā.
Putni, piemēram, aizlido — un tevi pašu arī pārņem tāds kā gājputnu sindroms. Tā kā atlūgumu rakstīt, tā kā uz Spāniju lidot... Bet tad tu saproti, ka atlūgumu rakstīt nevari, jo kas tad tev maksās algu. Alga gan nav tik liela, lai tu varētu aizlidot uz Spāniju. Tad kam tev darbs, kurā strādājot tu netiec uz Spāniju? Pilnīgs burvju loks! Galu galā tu sapinies, sabēdājies un — nospried: viss, man ir rudens depresija...
Cita maza rudens nelaimīte — liekie kilogrami uzkrājas. Patiesībā rudeņos tā notiek ar visiem zīdītājiem, bet tu, protams, skolā zooloģiju mācījies švaki, tāpēc tu neuzskati sevi par kaut kādu zīdītāju — jo tev mājās nav zīdaiņa! Un tie daži rudens kilogrami līdzinās pasaules galam, un tev šķiet, ka tā notiek tikai ar tevi. Tu drūmi joko par ziemas riepām, staigā apkārt, ietinusies kaut kādā melnā kankarā (tev šķiet, ka tas noslēpj jau minētās riepas), kļūsti arvien nelaimīgāka un sevi nemitīgi iepriecini ar dažādiem saldumiem un visādām jaukām lietām. Ar domu — uzlabošu sev mazliet garastāvokli. Bet svars nāk klāt. Tas tavu garastāvokli sabojā. Un tu sevi atkal iepriecini... Nu, vārdu sakot, atkal viens burvju loks, kurā kuļoties tu saproti: tev ir baismākā rudens depresija, baismākā no baismākajām! Bet vai tā tiešām ir depresija?
Rudens neredzamās frontes cīnītāji
Vai viss, kas ar mums nenotiek, kā vēlamies, būtu depresijas vērts?
Protams, katrai rudens nelaimītei vai slikta garastāvokļa brīdim ļaujoties un ilgi un dikti piesaucot rudens depresiju, to var piesaukt ar. Vai tev to vajag?
Skaidrs, ka neesmu labāka! Oi-oi-oi! Es varētu būt visšausmīgāko un baismāko rudens depresiju speciāliste! Ja vien tai ļautos. Bet es neļaujos!
Es būtu tāda rudens neredzamās frontes cīnītāja, ka tik turies! Bet es nestājos tai frontē, un arī gūstā saņemt mani nav iespējams!
Par rudens neredzamo fronti es saucu visus, kas rudeņos sagumst, vaimanā, īd, nīgrojas, noved sevi un visus pārējos izmisumā ar traģisku klusēšanu, skarbiem pusvārdiem, puspašnāvnieciskiem izteicieniem, apgalvojumiem, ka viss ir slikti un, redzēsiet, kā vēl būs, ka viss ir garām un bezceris galīgs...
Par rudens neredzamo fronti es saucu visus, kas iet pa dzīvi ar akmens seju un sakostiem zobiem, tā, it kā dzīve būtu viens vienīgs kaujas lauks, viena vienīga konkurences un izdzīvošanas cīņa, kurā uzvar stiprākais, vājākos samin, un katram sagatavots kāds duncītis, ko otram iedurt mugurā, tāpēc jāaizslēdz ne tikai seja, bet arī sirds un dvēsele, jo melnie spēki to tik vien gaida...
Rudens receptes
Nezinu, kā tas izskatās no dažāda veida speciālistu viedokļa, bet es, zini, labāk esmu nevis depresiju, bet dzīvesprieka speciāliste. Tāpat kā tev un jebkuram no mums, arī man ir savas idejas, receptes un paņēmieni, kā cīnīties ar rudens depresiju, kā nepadoties rudens neredzamajai frontei un vispār — kā izdzīvot rudeni!
Es izliekos
Es necīnos ar rudens depresiju, izliekos nepamanām tās iespējamās pirmās, otrās un trešās pazīmes. Es izliekos, ka rudens depresija neattiecas uz mani. Es izliekos, ka rudens depresijas vispār nav! Un nav arī!
Es aizveru acis
Reizēm es aizveru acis un padzīvoju Spānijā. Tur ir saule. Tur ir silts. Tur ir palmas. Tur ir flamenko dejas. Tur ir skaisti, ugunīgi spāņu vīrieši. Antonio Banderass arī ir spānis! Tur ir korrida. Tur ir vīns. Tur ir kaktusi. Tur ir smiekli. Tur ir fiesta un mūžīgi svētki.
Aizvērt acis un padzīvot Spānijā var ikviens no mums! Ar algu tam nav nekāda sakara. Un galu galā reiz es aizbraukšu uz Spāniju pa īstam. Es to zinu!
Es ļaujos
Es nepretojos rudenim. Tādi rakstiņi žurnālos kā «Kur aizbēgt no rudens», «Kā pagarināt vasaru» — nē, tas nav priekš manis!
Es izbaudu rudeni. Ļaujos rudens skaistumam
Un, zini, tu arī to vari. Attaisīt no rīta logu un ievilkt plaušās dzestro rīta gaisu. Izbaudīt miglainos rīta skatus un to, cik skaisti un biezi pasauli pārklāj tumsa rudenī. Priecāties par lapām, par tīmeklīšiem. Priecāties, cik skaisti un asprātīgi ģērbjas tīņu meitenes rudenī. Un... Zini, dzīves mazajiem priekiem nav ne gala, ne malas. Vajag tikai ļauties izbaudīt tos.
Turpināsim!
Šoruden es turpināšu krāt dzīves mazo prieku receptes. Gribu zināt arī tavējos! Tiekamies tepat — mūsu dzīves seriāls turpinās. Buča tev. (Starp citu, rudenī es sūtu bučas vairāk nekā parasti... Un saņemu arī.)