Sieviešu mīlēts, apbrīnots un vajāts, vīriešu nīsts, apskausts un atdarināts. No tiem slavenajiem, populārajiem, talantīgajiem radošajiem četrdesmitgadniekiem, kuriem Dievs devis visu. Diemžēl arī leģendu, kas dzīvo savu dzīvi.
Mīlulis pret paša gribu. Viņa harisma
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Harisma un pašvērtība
Esmu juties sieviešu pielūgts — forša sajūta. Taču ne vitāli nepieciešama. Vēstules, SMS, ziedi — jā. Vairāk? Izmantot pielūgsmi, lai sāktu attiecības? Nu, nē! Kas tad es par veci? Tādās attiecībās vienmēr būs klāt šaubu mieles — mani tāpēc, ka mani, vai… Nodejoju klubā trīsdesmit dejas ar simpātisku sievieti, pajautāju viņas vārdu, bet, tiklīdz gribu pateikt savējo, tā viņa — es zinu. Nekā.
Viens psihologs nesen analizēja manu imidžu — tēls robežojoties ar harismu. Tas ir tas, ko pērk — nevis tavu mākslu vai profesionālos panākumus, bet tēlu, dzīvesveidu un baumas. Un tev paziņo — nevienu neinteresē, ko tu domā par sevi un saviem labajiem nolūkiem, jo — tevi patērē.
Jautājums vienīgi — cik daudz es vēlos izzināt pasauli un cik lai pasaule zina par mani. Līdz šim vairāk bijis tā — lai pasaule zina par mani, nevis es par to. Tāda dekadence. Tagad pieķeru sevi pie domas — man jābūt tik interesantam, lai pasaule nāktu pie manis. Pašvērtībai par sevi. Nevis tā deklaratīvi, bet gan rāmi, mierīgi — no iekšām.
Smukais maita pavedējs
... donžuāns, valdzinātājs, dvēseļu postītājs. Nē, tas neattiecas uz manu dzīvesstāstu!
Absolūta, neierobežota brīvība neuzliek nekādu atbildību. Mums gan tika mācīts kas cits — esi brīvs tiktāl, kamēr nedari pāri otram. Mēs tā mīlam moralizēt! Bet kas tās normas izgudrojis? Protams, sabiedrība, tiecoties radīt ētiskām regulām paklausīgu vidusslāni. Ārēji paklausīgu. Nekas, ka ģimenes paraugtēvs savas mājas četrās sienās sit sievu un bērnus, iet uz mauku māju vai naktīs datorā sērfo pa bērnu porno saitiem.
Nekas, jo ārēji viņš ir vadāms un manipulējams, viņš nepārkāpj satiksmes noteikumus. Ko rāda Dānijas un Skandināvijas filmiņās, ko raksta grāmatās — cik slima sabiedrība! Perversi slima mietpilsoņu sabiedrība! Bet teorētiski mēs esam brīvi! Savos uzskatos un rīcībā. Ja reiz viss tiek pirkts un pārdots, tad par kādiem morāles kritērijiem runāt? Es nevienu nenosodu, nemoralizēju, esmu vērojošs. Vienkārši — mana audzināšana nepieļauj šīs lietas kultivēt.
Seksu izspēlēju… smadzenēs
Bet reputācija skrien pa priekšu… Zini, kāds ir trakākais paradokss — man nav vajadzības ne pēc reāliem, ne virtuāliem seksa sānsoļiem, jo profesionāli trenētā iztēle ļauj pašam provocēt un darbināt savas fantāzijas. Nepiekrītu, ka māksliniekam, lai viņš spētu radīt, tas viss arī reāli jāizjūt. Zemapziņa glabā visu tavu dzīvi, tu tikai garāmejot piefiksē cilvēkus, attiecības, situācijas. Tāpēc jau nav jānonāk intīmās attiecībās ar pasauli.
Man nevajag seksuāli provocēt situāciju, es tāpat varu spēlēties savā prātā. Neskrienu piecos pēc pusdienas, glābiņu meklējot, uz mauku māju atlaist spriedzi vai uz spēļu zāli nospēlēt sieviņu un bērniņu. Varu spēlēties savā ģimenē, savā gultā — ar savu sievu, savu sievieti.
Par maz seksa
Man ir svešas sabiedrības modulētās idejas. Jo pati sabiedrība liekas ar slimības aizmetņiem — piesardzīga, drūma, ko raksturo neuzdrīkstēšanās, ņurdēšana pa kaktiem. Varbūt taisnība tiem, kuri saka — šeit ir par maz saules, gaismas un intimitātes, seksa. Tāpēc mēs, tādi nedabūjuši un izbadējušies, kļūstam īgni un riebīgi, transformējot to citādās izpausmēs.
Ja tā paskatās — graujoši. Vidusmēra cilvēciņš, pāri galvai biznesā, tiešām uzdzīts kokā — darbs, māja, gulta, tikai lai gulētu, darbs, māja, darbs, darbs, darbs… Mīlēšanās, sekss — labi, ja reizi, divas mēnesī. Kā pienākums. Atceros vasaras nakti Doma laukumā. Karsts, āra kafejnīcā skan mūzika, sēž bariņš jauno biznesmeņu uzvalkos, forši čaļi, un turpat netālu — jaunas, skaistas džāras, arī vientuļas. Bet viņi tām nepievērš uzmanību, runājas par biznesu… Nav laika uz sievietēm paskatīties.
Attiecības prasa dalīšanos personībā
Ik jauna emocionāla saikne, ik jaunu attiecību veidošana prasa ārprātīgi daudz laika un enerģijas. Ne jau tie acumirklīgie tauriņi vēderā, bet — attiecības. Jautājums — cik gatavs tu esi tās sākt? Francijā vīriešus, kuriem ir attiecības ārpus ģimenes, nesauc par krāpniekiem, un viņi arī nekrāpj. Viņi tā dzīvo, un neviens viņiem nepārmet, jo viņi nedara pāri otrajām pusēm — rīkojas tā, lai nezina, bet tajā pašā laikā izsaka un izrāda sievām mīlestību. Un tā tiešām eksistē. Varbūt.
Tagad es runāju pavisam nepiesieti, neko nesludinu. Taču, redzot to, kas notiek visapkārt, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo bez jebkādiem morāles kritērijiem, dziļi sevī zinu — tā ir! Tad vai man būtu jāteic — pē, tas ir slikti?
Ir dzirdēts sakām: es tā izdarīju, jo meklēju to, ko partneris man nespēja dot, lai kā mīlētu. Tas līdzinās attaisnojuma meklēšanai dzeršanas ligai. Kāpēc taisnoties? Ja es to gribu, ja man to tiešām vajag un es to apzinos, tad — atļaujos un nesodu sevi par to. Tikai tad gan jārēķinās, ka vienā jaukā brīdī — un Dieviņš nav mazais bērns! — tas uzpeldēs. Pat, ja es nepārkāpju laulību. Bet, ja pārkāpju... tad — kāpēc tikai vienu reizi, nevis desmit vai simtreiz? Kur robeža?