Vīrietis internetā ir kā narkotika, saka kāda mana draudzene. «Un tas ir vienīgais veids, kas mani attur no krāpšanas. Lai gan pēc tāda interneta seksiņa es jūtos savu vīru piekrāpusi tikpat ļoti, it kā būtu piekrāpusi dzīvajā.»
Mūsu puiši internetā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāda cita mana draudzene uzskata: «Mēs visi viens otru krāpjam. Es neticu, ka iespējamas attiecības, kurās jūs esat tikai divi vien. Agri vai vēlu, bet kaut kādā veidā tur ienāk otrs vīrietis, otra sieviete, trešais vīrietis, trešā sieviete. Un paldies dievam, ka tas viss notiek internetā!"
«Mums katram vajadzīga sava atbalsta grupa,» domā vēl kāda cita mana draudzene. «Tas nav saistīts ar to, vai tu esi palaistuve vai neesi, vai tu krāp kādu vai ne. No otra tu vari dabūt tikai to, ko vari — bet mums taču vajag vairāk, vienmēr vairāk!»
«Mēs gribam būt vienīgās saviem vienīgajiem. Bet vienmēr jau viens nenoturas. Un tad...»
Dženija dzīvē un internetā
Reiz savā iepriekšējā dzīvē es automašīnā sēdēju blakus vīrietim, ar kuru biju kopā. Un toreiz mums pat likās, ka mēs viens otru mīlam. Man nebija nekādu interneta draudziņu. Man likās, ka viņam arī nebija nevienas citas. Tikai es. Tikai es.
Es biju atgriezusies pēc nedēļu ilga komandējuma, un mēs no lidostas braucām pie viņa uz mājām.
Viņš bija nopircis navigatoru — to mazo, dārgo rotaļlietiņu, ko puiši pieliek pie automašīnas stikla, lai tā rādītu ceļu. Starp citu, viņa runā maigā sievietes balsī.
«Viņu sauc Dženija,» mans vīrietis teica. Un nolaizīja navigatoru, lai tas, radot vakuumu, pieliptu pie automašīnas stikla.
Nosaukt savu jaunāko rotaļlietiņu savas kaimiņienes vārdā un laizīt to tā, kā viņš laiza tikai mani?! Varbūt jau tajā brīdī es sapratu, ka viņam ir gan citas?
Tajā vakarā es rīkojos netīri, tik netīri. Apmeklēju dažus portālus, kuru adreses bija viņa datorā. Dažos pieprasīja paroli. «Dženija» derēja. Un viņam tiešām bija citas. Var jau būt, ka tikai internetā.
Drīz pēc tam man arī parādījās citi. Tobrīd arī tikai internetā, pēc tam jau arī pa īstam.
Kāpēc ar vienu nepietiek?
Kā tas beigsies?
Pagaidām tas viss man šķiet interesanti. Vakariņas ar vīrieti, kurš mani nemīl, sekss internetā ar vīrieti, kurš sakās mani mīlam, flirts ar pārīti svešinieku...
Bet ko tad, ja kāds no maniem interneta puišiem pēkšņi vēlēsies kļūt reāls?
Reizēm mani vajā murgs, ka viņi visi — īstie un virtuālie — ierodas pie manis tādā bariņā un saka: «Izvēlies!»
Un vēl es reizēm domāju — ja nu kāds no viņiem to visu ņem par pilnu? Neviens jau nevar pateikt, kas slēpjas aiz otra izteiktajām frāzēm. Un visi tie ciniskie jociņi — ai, zinām taču, kas slēpjas aiz ciniķa maskas!
Spēlējot mīlestības spēli, tik viegli otru ievainot.