Savā dzimšanas dienā es sev uzdāvināju kailfoto sesiju. Principā man visu mūžu bijis bail no fotogrāfiem un fotografēšanās. Tad kāpēc es to darīju? Kāpēc cilvēki vispār fotografējas kaili?
Kāpēc es gribu sevi redzēt kailu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pirms šīs fotosesijas biju fotografējusies kaila trīs reizes. Divas reizes mani fotografēja vīrieši, ar kuriem tolaik man bija attiecības. Bet nu — par beidzamo reizi!
Fotosesija dzimšanas dienā
Līdz tai kailfoto sesijai, kuru es sev uzdāvināju pati, pagāja diezgan ilgs laiks. Daži vīrieši ir gribējuši mani fotografēt — savai kolekcijai. Es neesmu to gribējusi.
Viens reiz mani fotografēja, domādams, ka es neredzu. Bet es nebiju aizmigusi, un, kad viņš devās uz tualeti, es izdzēsu visus kadrus un nākamajā rītā — arī viņu pašu no savas dzīves.
Par savas dzīves galveno fotosesiju es uzskatu tieši to, ko sarīkoju sev pati savā dzimšanas dienā.
Izvēlējos labu fotogrāfu. «Kam tev to vajag — vīrietim?» viņš jautāja. «To vajag man.» Un, zini, viņš saprata.
Mēs sadarbojāmies, gandrīz klusējot. Studijā bija arī liels spogulis, kurā es varēju vērot sevi. Ik pa laikam viņš pusbalsī deva komandas, mainīja pozu, galvas pagriezienu...
Man bija sajūta, ka šajā procesā es skatos uz sevi ar viņa acīm, un likās, ka pati lobu sevi kā sīpolu. Bija sajūta, ka atbrīvojos no tik daudzām bruņām, no dusmām, no klīrības, no pārspīlētas kautrības, no iedomām par sevi, no ākstības, no vēlēšanās patikt...
Kad tika fotografēti pēdējie kadri, man likās, ka beigusies kāda ļoti gara un ļoti svarīga saruna. Man. Pašai ar sevi. Jutos pilnīgi brīva. Tā ka varēju sev skatīties acīs un teikt: «Te nu tu esi. Ne skaistāka, ne labāka, ne gudrāka, kā gribētu iztēloties. Bet arī ne neglītāka, ne sliktāka, ne dumjāka. Te nu tu esi. Pieņem sevi.»
Un es sevi pieņēmu. Iespējams, pirmo reizi mūžā. Es pieņēmu sevi, kāda esmu.
Patiesībā pēc fotosesijas man likās, ka viss jau ir noticis. Bija gandrīz aizmirsies, ka šā procesa rezultātā saņemšu arī fotogrāfijas.
Taču arī tas bija interesanti. Pēc tam. Redzēt sevi, savu ķermeni, savas krunciņas, profilu, krūtis, gurnu izliekumu... Te es sev patīku, te es sev nepatīku, o, te es esmu super, te es neesmu skaista... Dažas bildes patiešām bija labas. Taču man nenāk ne prātā tajās ar kādu dalīties. Un patiesībā es šo disku jau esmu iznīcinājusi. Jo tas, ko es vēlējos, notika: es sevi redzēju. Un es sevi pieņēmu. Tādu, kāda esmu.