Vai rudenī drīkst mazliet paskumt?

«Vienkārši mēs, kā jau bioloģiskas būtnes, atšķirīgi reaģējam uz dažādiem gadalaikiem. Faktiski visus cilvēkus varētu dalīt ziemas, pavasara, vasaras un rudens cilvēkos. Gandrīz katrs kādā no gadalaikiem jūtas labāk, kādā – sliktāk. Ja, piemēram, rudeņos jūtat, ka gribas vairāk filozofēt un paslinkot, satikt mazāk cilvēku, neiet tik bieži uz kino, lasīt liriku, tad varbūt tā ir jūsu īpatnība, cilvēciskās būtības izpausme, kas sasaucas ar dabā notiekošo.«

– Bet bieži tā nesasaucas ar sabiedrībā un cilvēka ikdienas dzīvē notiekošo. Rudenī atsākas dažādas aktivitātes, kas pa vasaru bija pieklusušas, no tevis gaida lielu atdevi darbā, aicina uz pasākumiem, bet tu nevēlies... kā tad tā?

– Ja jums tas traucē dzīvot, sasniegt iecerētos mērķus, tad ir vērts iet pie psihoterapeita un mēģināt saprast kaut ko vairāk par savu noskaņojumu – kas jūs tik ļoti skumdina, nomāc? Un kā sadzīvot ar šo savu nevēlēšanos aktīvi darboties? Jo cilvēku daudz vairāk nomāc nevis tas, kas viņš ir mierīgs, bet tas, ka viņam taču nevajadzētu būt tik mierīgam. Cilvēki jūtas nomāktāki no domas, ka viņi ir nomākti, noguruši, domīgi, pat mazliet flegmatiski. Psihoterapeits var palīdzēt pieņemt šo stāvokli kā savu dzīves normu un izbeigt sevi par to šaustīt. Un nākamais solis ir atrast saprātīgu robežu: tik tālu es sev ļauju paslinkot un nodoties rudenīgajām pārdomām, bet, sākot no šīs vietas, man tas vairs nepatīk, te es gribu kaut ko mainīt.

Tas ir mīts, ka cilvēkam visu laiku jābūt priecīgam, laimīgam, aktīvam, viņam visu laiku jāgrib piedalīties pasākumos un satikties ar draugiem. Nepārtraukti nēsājot veselīgā, laimīgā un dzīvespriecīgā cilvēka masku, viņš pārdzīvo lielu sasprindzinājumu, nogurst fiziski un intelektuāli un var nonākt ļoti smagā depresijā.

– Kā atšķirt nomāktu garastāvokli no īstas depresijas?

– Depresijai raksturīga ilgstoša raudulība, neēšana, negulēšana, nomāktība, nerunīgums; cilvēks neiziet no mājas, nevienu negrib redzēt, ir dusmīgs, neapmierināts, kašķīgs... Un galvenais – šis cilvēks parasti tāds nav bijis, tas nav viņa raksturs.

– Vai nosliece uz rudens nomāktību saistīta arī ar iedzimtību un ģimenē mantoto uzvedības modeli?

– Droši vien arī dzīves tonusu mēs pārmantojam no saviem senčiem, tāpat kā daudzas citas organisma īpatnības. Bet otra svarīga lieta ir tā dēvētā iemācītā bezpalīdzība. Amerikāņu psihologi depresiju tā arī sauc. Bērns diezgan agri iemācās no saviem tuviniekiem reaģēt uz notikumiem kaut kādā noteiktā veidā. Piemēram, kādam cilvēkam tēvs, atnākot no darba, parasti juties īgns, gribējis pabūt viens, sūdzējies par nomāktību. Bērniem piesacīts: tētis ir dižs amatvīrs, kurš daudz strādā, un lieciet viņu tagad mierā, neejiet tēva kabinetā. Varbūt inteliģentākās ģimenēs pat attiecībā uz tādu tēvu lietoja vārdu depresija. Šo uzvedības normu – ka tev pēc darba ir jābūt nogurušam un dusmīgam uz ģimenes locekļiem – var pārņemt. Tēvam ir bijis iemesls piesaistīt uzmanību, lai pārējie ģimenes locekļi ap viņu rosās, piedāvā tēju, apvaicājas, kā gājis... Atradināties no tādas uzvedības var tikai tad, ja arī bez nogurušā un nopietnā cilvēka maskas var dabūt to, ko kāro – mīlestību, uzmanību, maigumu.

– Šajā piemērā bija runa par tēvu. Valda priekšstats, ka tāda nomāktība vairāk raksturīga sievietēm. Tātad arī vīrieši no tās nav pasargāti?

– Ar vīriešiem ir sarežģīti, jo viņi ļoti reti atzīst tādas problēmas. Sieviete varbūt nosauks par depresiju parastu sliktu garastāvokli, runās par to ar draudzenēm, ies pie ārsta. Savukārt vīrietis var patiešām sirgt ar depresiju un nesaukt to vārdā, viņš nes sociāli veiksmīgā, vienmēr apmierinātā, laimīgā vīrieša masku, patiesībā sirds dziļumos juzdamies vientuļš, noguris; cieš no liela emocionālās tuvības deficīta, kuru neprot apmierināt. Vīriešiem šķiet: ja ko teiks, tad tā būs sūdzēšanās, vājuma izpausme – kauns. Tāpēc viņiem depresiju ir grūti diagnosticēt, vīrieši cīnās vienatnē, bieži vien pašārstējas ar alkoholu, azartspēlēm u.c. Ir bīstami domāt, ka alkohols palīdz. Ķīmiskie procesi, kas notiek organismā pēc tā lietošanas, tieši veicina depresiju, lai arī pirmajā brīdī cilvēks jūt īslaicīgu atslābumu.

– Nomāktībā bieži vaino rudeni. Bet cēloņi taču var būt arī citi?

– Attaisnot savu depresīvo noskaņojumu var vienmēr: ar rudeni, ar Ziemassvētkiem, gadumiju, pavasari, vasaras saulgriežiem... Jāvaicā: par ko tad tu to nomāktību jūti? Par rudens depresiju bieži runā arī tāpēc, ka rudenī ir jāievelkas savā namiņā. Vai tev ir namiņš, vai tu esi apmierināts? Ar ko tad tu kopā grasies pārziemot? Atkal viens vai kopā ar neīsto cilvēku? Rudens ir tāds brīdis, kad cilvēks kārtējo reizi pārskata savu dzīvi. Tas asociējas arī ar mācībām: es kārtējo reizi neiestājos augstskolā vai neatsāku studijas... Rudens tikai aktualizē tavu neatrisināto problēmu, liek atkal justies neapmierinātam ar dzīvi. Iemācītā bezpalīdzība liek domāt: es tur neko nevaru mainīt, ko nu es...

– Bet kā tam pretoties? Sasparoties un radikāli kaut ko mainīt?

– Labāk pasludināt sev pārejas periodu ar stingru mērķi, saprast, kurp tu ej, un uzzīmēt sev tādu kā kalendāru: piemēram, es strādāšu šo nemīlamo darbu, lai samaksātu par studijām, bet pēc tam man būs cita nodarbošanās. Tā var izbeigt nolemtības izjūtu, un kļūst vieglāk. Ir arī ārkārtīgi svarīgi atzīt, ka tev kaut kas ir izdevies. Teiksim, pērn ap šo laiku bija ļoti slikti, nebija naudas, izšķīries ar draugu. Kas ir mainījies šogad? Negatīvi domājošs cilvēks teiks: nekas; ir vēl sliktāk. Bet tā nav. Jā, tagad esi viena, bet nejūties vairs tik pazemota, nomākta un slikta, kāda biji šajās pāra attiecībās – tas ir tavs panākums.

– Bet ja objektīvi tiešām panākumu nav?

– Tā nemēdz būt, tikai vajag pamanīt. Mana pieredze rāda: jo cilvēkam ir augstākas prasības, jo viņam ir lielāka iespēja nonākt depresīvā stāvoklī. Tie, kuri sūdzas par krasām garastāvokļa maiņām un krīt ļoti dziļās nomāktības bedrēs, parasti ir sasnieguši dzīvē diezgan daudz, ir labi nodrošināti, bet viņiem ir augstas prasības pret sevi, viņi visu laiku skrien pakaļ kaut kādam līmenim. Var nonākt nomāktā stāvoklī, ja sevi nepārtraukti ar kādu salīdzina. Un tā ir liela gudrība: pašam cilvēkam saprast, cik vajag konkrēti viņam, nepakļauties stereotipiem par to, kādiem ienākumiem, panākumiem un dzīves līmenim ir jābūt.

– Rudens daudziem šķiet nomācošs arī tāpēc, ka nes līdzi jaunas sadzīves rūpes un izdevumus. Mazturīgs cilvēks teiks: par ko lai priecājas, ja nezini, vai varēsi samaksāt par apkuri, nopirkt bērniem zābakus?

– Jā, šāda nedrošības un trauksmes izjūta ir viens no priekšnosacījumiem depresīvam noskaņojumam. Bet daudz kas atkarīgs no domāšanas veida: jūs taču noteikti pazīstat laimīgas, priecīgas ģimenes, kur nebūt nav izcils materiālais nodrošinājums. Arī tad, ja visas dienišķās vajadzības ir apmierinātas, cilvēks var ciest no nomāktības rutīnas dēļ: ka viņam katru rītu jāiet uz darbu, jātiekas ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jāēd tie paši salāti tajā pašā kafejnīcā... Viņš pat nesaprot, cik ļoti no tā cieš.

– Ko tādā situācijā var darīt?

– Grūti atbildēt. Jebkādi šabloniski padomi tikai rada vēlēšanos pretoties un padziļina nomāktību, tāpēc arī tiem, kuri ir depresīvā stāvoklī, nelīdz citu cilvēku optimistiskie ieteikumi, tie kaitina un padziļina izjūtu, ka neviens tevi nesaprot un nevar palīdzēt. Tāpēc, pamanot šādu nomāktību, kas saistīta ar rutīnu, ir jādomā: ar ko es šobrīd dzīvē neesmu apmierināts? Ir grūti sev atzīties, iedarbojas dažādi viltīgi aizsargmehānismi, citi sāk slimot, citi – moralizēt vai vēl kaut ko. Un, ja, piemēram, cilvēks saprot, ka nomāktības cēlonis ir viņa darbs, seko nākamais jautājums: kāpēc tad tu neko nemaini, no kā tu baidies? Cilvēkā ir konservatīvā un novatoriskā daļa, kas atrodas nepārtrauktā dialogā. Konservatīvā saka: labāk neko nemainīt, viss ir droši, saprotami, prognozējami, bet, ja es kaut ko izdarīšu, būs sliktāk. Novatoriskā daļa mudina: pamēģini; ja tu neko nemainīsi, tad sapūsi un būsi nelaimīgs. Dilemmu var labi risināt kopā ar psihoterapeitu.

– Ko katrs var darīt pats, lai pretotos rudens drūmumam?

– Neaizmirstiet to, kas rudenī vērtīgs uzturā – augļus, dārzeņus, svaigi spiestas sulas. Tuvojoties tumšajam laikam, cilvēks jūt nogurumu gaismas trūkuma dēļ, tāpēc ir svarīgi nodrošināt sev labu apgaismojumu. Ir speciālas lampas ar noteiktu gaismas viļņu garumu, kas uzlabo pašsajūtu, mazina nogurumu un apātiju – tas pierādīts pētījumos. Vēl der izķert sevī tendenci vispārināt un pastiprināt nomāktību ar pašiedvesmu. Pateikt sev stop, kad uznāk noskaņojums: es neko nevaru, man nekas nesanāk. Ja jums ir kāds traumatisks notikums vai notikumu virkne vai arī nomāktība ilgst jau nedēļām, meklējiet kvalificētu speciālistu palīdzību.