Dažādos ziņu kanālos var izlasīt, ka Lielbritānijā tikko beigusies tiesas prāva, kurā kādas anglietes bijušais vīrs atzīts par vainīgu viņas slepkavības mēģinājumā. Nozieguma ierocis — lateksa cimdu pāris.
Par lateksa cimdu un mīlestību
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kāzas sadomazohistu istabā
Lai cik lietišķi es mēģinātu pārstāstīt šā pāra ģimenes dzīves un arī slepkavības mēģinājumu, nevar noliegt, ka tas izklausās velnišķīgi uzbudinoši. No malas raugoties, es domāju. Ja tevi pašu vai tavu partneri mēģina nogalināt, tad skaidrs, ka diez vai tas ir uzbudinoši.
Bet no malas stāstiņš nenoliedzami mazliet atgādina filmu, ko bērniem līdz astoņpadsmit nevajadzētu ne redzēt, ne dzirdēt. Domāju, ka no konkrētā stāsta varētu sanākt īsts pornotrilleris.
Stāsts īsumā ir tāds. Interneta plašumos kādā no sadomazohistu pļāpu istabām satikās angliete un amerikānis. Šķiet, jau pirms tikšanās dzīvē viņi abi konstatēja, ka labprāt parakstās uz saimnieka un verga attiecībām. Ja patīk un interesē, spēlīte ir vilinoša un uzbudinoša. Protams, riskanta arī. Taču risks, tāpat kā sāpes, pāridarījums un pazemojums pieder pie šīs spēles un dod adrenalīnu.
Dažus mēnešus pēc iepazīšanās internetā amerikānis atbrauca uz Angliju, un viņi abi apprecējās. Saimnieks un viņa verdzene. Protams, tikai nezinātājam tas izklausās pabaisi un nevienlīdzīgi. Sadomazohisma lietpratējiem un praktizētājiem skaidrs, ka šī ir spēle, kurā baudu gūst abi — katrs savā veidā. Un sieviete verdzene savam amerikānim vīram izrādīja dažādus Londonas veikaliņus, kur abi iegādājās pātagas un pa kādam duncim jaunā vīra nažu kolekcijai.
Noziegums
Laulība izjuka, un nav zināms, kāpēc. Viņi izšķīrās, amerikānis atgriezās dzimtenē, bet angliete sāka kopdzīvi ar citu partneri. Un labi vien, ka tā, jo tieši šis vīrietis — kurš arī dabūja trūkties — viņu izglāba no bijušā vīra uzbrukuma.
Kādā jaukā pusnaktī sieviete pamodās no gāzes smakas. Un diemžēl arī no tā, ka pa māju šiverējas viņas bijušais vīrs: vienā rokā — nazis, otrā uzvilkts lateksa cimds.
Bijušais dzīvesdraugs sagrābis sievieti aiz matiem un, atliecis viņas galvu, iebāzis mutē pirkstus... Iedomājies šo skatu. Varētu izskatīties diezgan erotiski. Un viņu agrākajās rotaļās sazin kas vēl bijis.
Bet sievietei bijusi ļoti alerģiska reakcija pret lateksu. Bijušais vīrs to zinājis. Tāpēc jau viņš uzvilcis rokā lateksa cimdu. Tāpēc jau viņš sievietei paziņojis, ka dzīvot viņai atlicis dažas minūtes — un viņa pati arī to sapratusi, jo alerģija viņai bijusi briesmīga.
Stāstam ir laimīgas beigas — savu draudzeni no uzbrucēja un lateksa izglābis viņas tagadējais draugs, pretī saņemdams vairākus visai dziļus dūrienus ar nazi. Taču noziedznieks ir aizturēts un tagad arī tiesāts.
Kā raksta ziņu portāli, tiesa atzinusi, ka tik interesantas lietas gadās reti. Nu jā, — viela pārdomām.
Par mīlestību
Nezinu, kā tev, bet man bija jādomā par daudzām lietām. Piemēram, kāpēc viņi apprecējās. Vai tā vispār bija mīlestība? Netaisos te moralizēt — nemūžam! —, ka jāprecas tikai mīlestības dēļ. (Kaut arī es domāju, ka no tā visiem būtu tikai labāk.) Vispirms rakstam gribēju likt virsrakstu «No mīlestības līdz noziegumam». Bet tad padomāju — kāda, pie velna, mīlestība? Pāris mēnešu sadomazohistu pļāpu istabā, pāris pātadziņu Londonas seksšopos — vai tad tā ir mīlestība?
No otras puses, kādas gan man ir tiesības apgalvot, ka viņi neprecējās tikai un vienīgi mīlestības dēļ? Un kurš gan varētu apgalvot, ka zina mīlestības definīciju? Varbūt mīlestība ir labs sekss un pilnīga sapratne seksā? Varbūt tiešām jāprecas, ja var pastāstīt par savām seksuālajām fantāzijām un tās piepildīt! Tik daudzi pāri viens no otra slēpj savas fantāzijas, vēlmes un sapņus visu mūžu!
Par interneta sakariem
Es domāju par to, ka internets kļuvis par tik pierastu satikšanās vietu, ka savā ziņā var kļūt bīstams. Protams, ir pilnīgi normāli, ka mēs satiekamies un iepazīstamies internetā. Un kur tad vēl?
Bet ļoti viegli aizmirstas, ka internets tomēr ir paralēlā dzīve. Un ka var izrādīties, ka interneta cilvēks, ko pēc tam satiekam dzīvē, var būt... var būt citāds. Es nedomāju — var būt sadomazohists. Ja diviem pieaugušiem cilvēkiem tas patīk un ja viņi par to vienojas, tas ir okei. Bet... Es jau nu modrību nezaudētu.
Lai gan — nesen satiku kādu zviedru puisi, ar kuru pāris mēnešus sarakstījos. Viņš neslēpa, ka ir sadomazohistiski tendēts, savukārt es neslēpu, ka neko par to nezinu un ka, visticamāk, mani tas neuzbudina, pat vēl vairāk — man tas nepatīk. Bet... mūsu sarakste turpinājās. Un man jāteic, ka tajā visā bija kas uzbudinošs... Saņemt viņa pavēles... Lasīt, ko viņš ar mani darītu...
Apraksti bija maigi — viņš pats teica, ka neesot nekāds mežonis; lai es nedomājot, ka viņam pilna māja ar pātagām un krūšu uzgaļiem. Tas esot tikai tā — «for fun».
Un tad mēs satikāmies. Rīgā. Kafejnīcā. Zini, viņš izrādījās apaļīgs, ļoti omulīgs un jauks puisis no Zviedrijas mazpilsētas.
Nenoliedzami — viņā bija kaut kas seksīgs. Varbūt pat magnētisks. Un viņš — kāda sagadīšanās — bija pasūtījis dubultnumuru viesnīcā. Bet es nu nekādi nevēlējos uzzināt, kas slēpjas zem omulīgā, jaukā puiša sejas... Varbūt — nekas! Bet varbūt arī...
Par šķiršanos
Man stāsts par lateksa cimdu šķita viena no krāšņākajām ilustrācijām par to, ka... Par to, ka, dzīvojot kopā, mēs uzzinām viens otra vājākās vietas. Mēs zinām, kas otru var nogalināt. Tāpēc ir forši, ja var izšķirties ar cieņu.
Nedomāju, ka būtu jaukāk, ja tas prātā jukušais eksvīrs alerģisko sievieti būtu mēģinājis nogalināt kādā citādā veidā. Bet tas, ka viņš to mēģināja izdarīt ar to, kas viņai ir visnāvējošākais, ko viņš var iedomāties, — tas, manuprāt, ir vainu pastiprinošs apstāklis.
Nezinu gan, vai tiesa to ņēma vērā.