Tikko runājām ar Ilzi — latviešu četrdesmitgadnieci, kura uzskata, ka labo dzīvi un vīru ārzemēs meklēt nav nekas nosodāms. Taču Austrumeiropas sievietes parasti var kļūt par rietumnieku «profesionālām» mīļākajām, bet par sievām — ne... Jo no rietumniecēm mūs atšķir smaids un pieticīgās vēlmes. Tā domā Ilze.
Varbūt problēma ir citur?
Kad pastāstīju Austrumeiropas smaida teoriju kādam savam paziņam, kurš strādā kādā ārzemju kompānijā un ārzemēs pavada gandrīz pusi gada, viņš tikai pasmējās — kādus tik mītus mēs, sievietes, neizgudrojot!
Es esmu neatlaidīga un saku: «Bet varbūt problēma tiešām ir Austrumeiropas sievietē, kas neprasa neko, bet atļauj un atļaujas vairāk nekā jebkura rietumniece?»
Tam gan mans paziņa piekrīt. Ja Rietumu sievieti pēc semināra kāds kolēģis uzaicinātu mājās un atļautos vēl ko vairāk, viņš, visticamāk, dabūtu kurvīti un, ja būtu ļoti ļauna apstākļu sakritība, arī tiesas pavēsti par seksuālu uzmākšanos.
Es provocēju: «Bet vai tad maigums un sievišķība, un tas, ka mēs visā nesaskatām seksuālu uzmākšanos, nav mūsu, Austrumeiropas sieviešu, trumpis?»
«Tas ir mīts!» atbild mans paziņa. «Protams, vidējā rietumniece ir prasīgāka pret vīrieti nekā vidējā statistiskā sieviete no Latvijas, Polijas vai Rumānijas. Bet tas nav tautības jautājums. Prostitūtas ir visur. Un arī tādas, kas labāk nošausies nekā kaut ko kādam lūgs, ir visās valstīs.»
Jautāju: vai tiešām vīrietim liekas, ka šis jautājums skaidrojams tikai ar lepnumu un morāli? Kā tad ar tik saprotamo vēlmi pēc labās dzīves? Ar sapni piederēt labai dzīvei?
Mans paziņa saka, ka tā esot tikai tāda sieviešu atruna. Un vispār: «Dāmas, pamostieties, ir XXI gadsimts! Mēs esam Eiropas Savienībā!»
Viss kaut ko maksā
«Vienu es esmu sapratusi,» uz atvadām saka Ilze. «Viss kaut ko maksā. Par velti šajā dzīvē neviens neko mums nedos. Tāpēc jācīnās! Un jāizbauda katra uzvara!»
Par ko esi gatava cīnīties un ko esi gatava maksāt tu?