Viss, tagad es būšu vientuļa un nelaimīga! — tā teica kāda mana draudzene. Viņa ir izšķīrusies ar savu draugu, un ko gan tādā skarbā brīdī emociju karstumā nesarunā. Un tomēr... kādēļ gan sevi tā «ieprogrammēt»?
Vientuļa un laimīga?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā dzīvot tālāk?
Tu izšķiries ar draugu. Skaidrs, ka tā ir trauma! Skaidrs, ka tu esi nelaimīga! Un dusmīga un aizvainota, un vēlreiz — nelaimīga, nelaimīga, nelaimīga.... Un tev ir visas tiesības tā justies! Bet, runājot par tavu atlikušo dzīvi, — tā taču nevar būt tava nopietnība, ka turpmāk visu laiku vēlies būt vientuļa un — vēl jo vairāk — nelaimīga?
Arī man bijušas šķiršanās, kad esmu sevi burtiski ieprogrammējusi. Īpaši reize, kad mans partneris mani nomainīja pret jaunāku, skaistāku, blondu un ļoti tievu zaķi. Toreiz es pārdzīvoju ne pa jokam. Izplosījos, izgāzu savas dusmas un bēdājos. Un atkārtoju sev katru dienu: «Labi, lai tā notiek, būšu viena, būšu nelaimīga, būšu resna, veca un nesmuka...» Protams, stulbi! Un neprasi, kam es gribēju iespītēt. Kam gan var iespītēt, kā tikai sev! Un neprasi, kādēļ mans niknums un spīts mani neaizveda saldās atriebības virzienā — kļūt par vēl skaistāku, blondāku, tievāku un jaunāku (hmm, te nu laikam būtu mazliet jāpapūlas...)...
Es diemžēl nodarbojos ar pilnīgi apzinātu sevis ieprogrammēšanu. Un zini, tas iedarbojās! Es tiešām biju viena, kļuvu arvien resnāka un neglītāka, droši vien izskatījos arī vecāka par saviem gadiem un — gods kam gods — nelaimīgākas būtnes par mani šai pasaulē nebija!
Ko tas deva? Nu, kādu brīdi man tas tiešām deva tādu drūmu apmierinājumu. Re, kā man neiet... Re, cik man ir slikti... Re, cik es esmu nelaimīga...
Laimīgas beigas
Kā tas beidzās? Laimīgi! Kādā atkušņa dienā — kas stipri līdzinās šīm dienām — mani gandrīz nosita no jumta krītošs ledus gabals. Var jau būt, ka to man sūtīja mīļais Dieviņš. Vai arī Rīgas dome, kas toziem nevīžoja parūpēties par jumtiem. Lai vai kā, es attapos.
Aizgāju mājās, palūkojos uz sevi spogulī un biju reālās šausmās. Šitā briesmone esmu es?! Apvēlusies uz nebēdu, pierē rieva, mutes kaktiņi uz leju, kaktiņos rieva, seja tāda iepelēka... Vājprāts!
Nevaru teikt, ka viss mainījās kā pēc burvju mājiena. Bet man, muļķei, pēkšņi pielēca, ka pašas radītajā apokalipsē dzīvot ir... ir stulbi! Un ka, kultivējot savu nelaimīgumu, es ieriebju un iespītēju tikai pati sev. Un garantēju sev tādu «vientulības vainagu» (kam es patiesībā neticu, nu, neticu, goda vārds!), ka vai nu — jo kurš gan uzdrošinātos tuvoties tādai staigājošai traģēdijai?
Pagāja gandrīz gads, kamēr es atguvu savu drūmajās mierinājuma maltītēs pazaudēto figūru. Rievas ap muti tā īsti nav pazudušas, kaut arī masēju tās un mēģinu likt lietā krēmu krēmus.
Mēs katrs, ja vien sevi kārtīgi saprogrammējam un pacenšamies, varam sevi novest līdz jebkurai formai un jebkuram dvēseles stāvoklim. Un kļūt par rūgumpodu un nelaimes čupiņu nez kāpēc liekas vieglāk...
Vai es no tā visa esmu kaut ko mācījusies? Jā un nē. Ja pārtrūkst kādas svarīgas attiecības, vienmēr ir smagi. Un vienmēr liekas — tā, mana sirds ir salauzta, es esmu vientuļa un nelaimīga un tāda būšu visu atlikušo dzīvi... Bet, atceroties to ledus gabalu, es saprotu, ka... ka dzīve ir skaista! Un tādēļ ļauju sev pabēdāties tikai brīdi, bet pēc tam — sapurinies, mīļā!
Nav jau jāgavilē un jālēkā, ja ap sirdi ir smagi un ja patiesībā tā lūst mazos gabaliņos, un iekšēji gribas raudāt un kliegt. Bet — lai mums ir pa spēkam atrast sevī tādu spēju un gudrību, lai neaizslēgtu durvis uz pasauli pavisam.
Jo patiesībā pasaule ir pilna ar mīlestību.