Ak, nu kuram gan savu reizi neuznāk tāds garastāvoklis, kad ne gluži uz Munameģi gribas, ne gluži kaut ko no tīra mazliet... Nu skaidrs: romantiku gribas!
Vai vīriešiem vajag romantiku?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Novembra romantika
Ik pa laikam atskan dažādi paziņojumi, kas ir vai nav modē: sarkanais ir modē, grāmatas ir atkal modē... Romantika, šķiet, modē ir vienmēr, bet atsevišķos brīžos jo īpaši. Piemēram, tagad, novembrī. Rudens sentiments un «viss, kas bijis septembrī», aiz muguras, zeltītās lapas pļorzājas pa dubļiem — kāda tur vairs romantika! Savukārt decembra un Ziemassvētku gaidīšanas romantika ar jaukiem tingeļtangeļiem, karstvīnu, sarkanām samta lentēm, cerībām, noslēpumiem un visu pārējo mūs vēl tikai gaida.
Esam paša «nekādīgākā», šķietami neromantiskākā mēneša vidū novembrī. Ne īsti lietus, ne sniegs, dubļi un saules trūkums, nīgrums un tumšo rītu besis, visādi stulbi vīrusi... Visi šie un vēl tūkstošiem citu iemeslu ir tie, kuru dēļ novembri taisni prasās padarīt par romantisku mēnesi! Novembrī mums sev jāpalīdz, jo citādi taču nemaz nav iespējams to pārdzīvot! Un patiesībā romantikai nemaz nevajag tik daudz. Iedegt kādu sveci, pasēdēt un paklusēt divatā...
Katram sava romantika
Bet te jau arī sākas problēmas, jo ne jau visiem ir tik stereotipiska romantikas uztvere — sveces, rožu ziedlapiņas vannā, romantiska mūzika...
Lūk, ko par to saka Sandra (27 gadi, dzīvo kopā ar draugu): «Zinu, ka romantiski skaitās dedzināt sveces, iet vannā ar smaržīgām putām un kūpināt smaržkociņus. Un mīļotais vīrietis pa to laiku kaisa rožu ziedlapiņas tavā gultā. Nenormāli skaisti, bet... Bet es nespēju sevi iedomāties darām neko no tā visa. Man liekas, ja es sadegtu sveces kā filmās un vēl to vannu, mans draugs domātu, ka esmu galīgi nojūgusies. Mums tā nav pieņemts.»
Jautāju: bet kā tad izpaužas romantika kopdzīvē?
Sandra: «Mums romantika drīzāk ir ceļojumos, kaut kur aizbraucot. Ikdienā vienas ar otru tā sarod un sarīvējas, ka tādi speciāli rīkoti romantiski izlēcieni liekas tādi mākslīgi. Tad sāk likties — kaut kas ar otru nav kārtībā. Bet ceļojumos romantiku izbaudām kārtīgi, ejam uz masāžu diviem, dzeram palmu ēnā kokteiļus... Nesen bijām mana drauga lauku mājās. Viss auksts, sāk krēslot, mēs paši nosaluši, krāsni nevar ar pirmo paņēmienu iekurināt... Sēdējām satinušies segās pie krāsns, dzērām tēju ar balzamu, skatījāmies, kā uguns kuras — tā bija īsta romantika!»
Kādai citai manai draudzenei ir cits priekšstats par romantiku — viņa nebaidās atzīt, ka tas ir ļoti līdzīgs «tām smukajām bildītēm žurnālos — sveces, rozes un sirsniņas...» Inese (23gadi, dzīvo kopā ar draugu) saka: «Dzīve ir pelēka un stresaina, es bez romantikas vienkārši nevaru! Bet es uzskatu, ka romantika tāpat vien nerodas, tāpēc rudeņos es tiešām dedzinu tās sveces un piedomāju pie dažādiem sīkumiem. Man liekas, ka vīrietis, kad atnāk mājās, to novērtē — varbūt ne uzreiz, bet ar laiku.»
Nu, taisnību sakot, tieši par to es mazliet bažījos — ko domā vīrieši par tiem romantiskajiem pričendāļiem. Tu atnāc mājās noguris un saīdzis, un visā dzīvoklī sadegtas sveces... Patīk? Nepatīk?
Vai vīrieši ir romantiski?
Vispirms jautāju Inesei, kā viņas draugs reaģē uz viņas romantiskajiem izgājieniem. Inese saka — viņam patīkot. Reizēm varbūt viņš pat nepamanot, ka mājās ir kāda speciāla noskaņa, bet, ja Inese pasaka, viņš ievēro un pārsvarā jau novērtē.
Aprunājos par romantiku ar dažiem saviem paziņām.
Māris (27 gadi, dzīvo viens): «Kas tas par jautājumu? Protams, ka vīrieši ir romantiski! Man pat liekas, ka romantiskāki par sievietēm! Beibes mūsdienās ir tik pragmatiskas, loģiskas, tagad svarīgākais — kur tu strādā, vai tev ir mansarda dzīvoklis, kāda tev ir mašīna... Romantika pirmām kārtām ir attiecības. Un vīrieši ir spējīgi uz ļoti romantiskām attiecībām. Bet, ja tu aizved meiteni kaut kur pie dabas vienreiz, otrreiz un redzi, ka viņai no tā saulrieta vai zvaigznēm nekas, ka tikai ātrāk atpakaļ uz pilsētu ietusēt, tad...»
Sergejs (25 gadi, ir draudzene): «Romantika ir sievietes lieta. Vīrietis ir daudz raupjākas natūras radījums. Ja sieviete ir gudra, tad ir romantika un visas lietas. Tu atnāc mājās izbesījies, negribas neko, tikai pierīties. Taču, ja tava sieviete būs gudra, viņa ar savu attieksmi, ar maigumu un mīļumu spēs tevi padarīt par savu klēpja sunīti.»
Oskars (32, precējies) apzinās, ka nav romantisks: «Man pārmet, ka neesmu romantisks. Nu, ko man tagad darīt? Es apgādāju ģimeni, strādāju kā zvērs divos darbos — kādu vēl romantiku no manis prasīt? Es neesmu no tiem idiņiem, kas dzejas raksta un puķes sūta. Puķes es varbūt sievai pāris reižu gadā nopērku. Bet mīlu es viņu katru dienu un nekad neesmu krāpis. Vai tā mūsdienās nav lielāka vērtība par romantiku?»
Tā kā kādu laiku nebiju ar nevienu vīrieti runājusi par tādu tēmu kā romantika, biju mazliet pārsteigta. Bija dažas garākas un dažas īsākas sarunas, bet neviens no maniem draugiem un paziņām neapgalvoja, ka romantika ir sieviešu lieta un ka viņiem par svecēm un rožu ziedlapiņām nospļauties. Vienu gan viņi atzina gandrīz visi: pašiem neiznākot ikdienā būt romantiskiem. Un tas esot mīnuss, jo vispār jau viņi apzinoties, ka sievietēm romantiku vajag kā ēst...