Agrāk, kad lasīju Imanta Ziedoņa epifāniju par vietu, kas jādod viņa mētelim, man likās — nu gan... Cilvēkiem nav kur sēdēt, bet viens pieprasa vietu mētelim!
Par vientuļnieces vakariņām
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tagad man liekas, ka nekas nevar būt svarīgāks par privāto telpu. Un ar to, man šķiet, mums visiem ir lielas problēmas...
Nāc, te ir brīvas vietas!
Nedēļas nogalē kāda lielveikala restorānā man nācās vērot diezgan uzjautrinošas ainas, kas atkārtojās vismaz reizes trīs. Patiesībā — nekas pārāk uzjautrinošs tas nav.
Bija tā: restorānā, kas bija visai pārpildīts, pie viena no galdiņiem sēdēja viena pati sieviete. Un ik pa laiciņam pie šā galdiņa metās cilvēki ar gaviļu saucieniem: «Nāciet, te ir brīvs!» Starp citu, pat nepajautājot šai sievietei, vai arī viņai tā šķiet.
Gods, kam gods pienākas, — restorāna apkalpotājas kā vanagi pieskatīja šo galdiņu — un ne jau tāpēc, ka sieviete būtu kāda īpaša viešņa. Oficiantes vienkārši reizes trīs cilvēkiem skaidroja vienkāršo patiesību: ja cilvēks svētdienā atnācis paēst tieši uz restorānu, diez vai viņš savu galdiņu — savu privāto telpu tātad — gribēs dalīt ar kādu svešu kompāniju.
Cilvēki uzvedās dažādi. Divas dāmas metās pie restorāna letes un pieprasīja «vadītāju» — viņas pirmo reizi kādā restorānā tiekot izdzītas no vietām!
Jautra kompānija, kuriem apkalpotāja lūdza mirkli uzkavēties, kamēr atbrīvosies citas vietas, skaļi neizpratnē vēl ilgi apsprieda tēmu «Bet viņa taču ir viena pati!».
Un trešie, kas bija iekārojuši vientuļās sievietes galdiņu, apsēdās un kādu mirkli pat nebija dabūjami piecelties. Apskāvušies viņi smaidot skatījās oficiantē un teica: «Mēs netraucēsim!» Nu jā, lai tā sieviete otrpus galdam mierīgi ēd, mēs te klusi pamaigosimies, kāda kuram daļa...
Vispār es to sievieti apbrīnoju — šķietamā mierā viņa paēda savas pusdienas, pārciešot trīs uzlidojumus savam galdiņam. Un vēl desertu pasūtīja. Taču svētdienas pusdienu prieks, jādomā, bija mazliet pabojāts.
Domāju, ka ikviens no mums piedzīvojis vai vismaz redzējis šādu vai līdzīgu situāciju. Kādi ir tavi komentāri par šo tēmu?