Cik lielas problēmas mums visiem ir ar privātās telpas ievērošanu! Nezinu, vai šī ir kāda brīnišķīga māksla vai zinātne, ko cilvēkiem ārzemēs māca skolā, vai arī tas viņiem kaut kā ģenētiski iedzimts. Privātās telpas trūkums ir viens no ārzemnieku lielākajiem kultūršokiem šeit — joprojām.
Tas ir šokējoši, cik tuvu cits citam mēs pienākam, kad sarunājamies, cik nekautrīgi cits citam spiežamies virsū rindās, veikalos un trolejbusos... Vēl šokējošāk ir tas, ka mēs cits citam joprojām neatvainojamies. Un visšokējošākais un skumjākais ir tas, ka mēs to tikpat kā... nepamanām. Kamēr kāds nepasaka. Vai kamēr neizdodas mazliet paceļot, piemēram, pa Angliju, un tad atgriezties. O, tad gan...
Kā smejas kāda mana draudzene: «Pie labas apiešanās pierod ātri. Nemaz nav tur gadiem jādzīvo — ar trim dienām pietiek, lai arī tu, postsociālisma cilvēks, nemitīgi un laipni citiem atvainotos. Arī tad, ja tikai teorētiski bijusi iespēja pieskarties vai pienākt par tuvu. Šis atvainošanās niķis nepāriet arī te, Latvijā... kādas trīs četras stundas. Pēc tam tu atkal pierodi, ka tevi grūsta, pats grūsties...»
Nē, nu skaidrs, ka mūs var saprast! Paskatītos, kā tie ārzemnieki negrūstītos, ja viņiem būtu bijis jāstāv rindā pēc deficīta! Paskatītos, kā viņi cits citam atvainotos, kad būtu jāiekļūst beidzot atnākušajā trolejbusā mīnus divdesmit grādu salā! Paskatītos, ko viņi teiktu...
Var jau attaisnoties visādi, piesaucot vēsturi, politiku, ekonomiku un nez ko vēl, bet... Bet es tomēr nesaprotu, kas ir tas, kas mums, arī tiem uzvedīgajiem, kas ārzemēs bijuši, liek restorānā mesties pie galdiņa, pie kura jau acīmredzami kāds pusdieno. Brīvu vietu trūkums taču nav nekāds attaisnojums, vai ne?
«Brauciet ar taksi, ja jau esat tik smalka!» reiz man uzbrēca trolejbusa konduktors, kad aizrādīju par to, ka nevajadzētu spiesties virsū, LŪDZU. Nē, nu skaidrs, nevienam jau nerada prieku grūstīšanās trolejbusā un kurš gan nebrauktu tikai ar taksometru, ja būtu iespējams. Nav jau tā, ka daži ir tie smalkie un uzvedīgie, bet pārējie — tā baismā masa, kas par privātās telpas svētumu neko nav dzirdējuši. Visiem jau riebjas tā spiešanās un grūstīšanās. Bet... Ikreiz kaut kā izrādās, ka paša privātā telpa ir svarīgāka par otra privāto telpu.
Atceros, kā reiz diezgan pilnā trolejbusā kāds mazs puisītis brēca uz savu mammu: «Neliecies man virsū! Man nepatīk, ka man lien virsū!»
Ek, visas manas cerības uz mazajiem puisīšiem un meitenītēm. Varbūt viņi dzīvos laimīgākā pasaulē... kur privātajai telpai būs nozīme. Arī Latvijā.
Vai vientuļajiem jāēd mājās?
Otra lieta, par ko man bija jādomā, ir kādas kompānijas patiesais izbrīns un diskusija par tēmu: «Bet viņa taču pie galdiņa ir viena pati!» Tā viņi teica pēc nesekmīga mēģinājuma apsēsties restorānā pie galdiņa, pie kura sēdēja tikai viena vienīga sieviete.
Jā, ko gan dara vientuļniece restorānā? Lai ēd mājās, vai ne?
Vispār man liekas, ka reizēm vientuļnieki patiešām rada mazas problēmas restorānu apkalpotājiem. Reizēm arī pati, dodoties pavakariņot uz restorānu, esmu sajutusi šo attieksmi: «Tā, kurā stūrī lai mēs šito vientuļo lēdiju iesēdinām?» Un tad cilvēkam gandrīz jājūtas vainīgam, ka viņš atnācis uz restorānu, kurā ir galdiņi četrām personām, un tagad viens pats aizņems vienu no tiem...
Viena lieta gan man neliek mieru: varbūt tas nemaz nav pieklājīgi — vienai pašai doties uz restorānu? Īpaši sievietei? Īpaši vakarā? Tiešām — paēd mājās, un nevienam nebūs problēmu!
Bet tad es attopos — kas ar mani? Kādēļ gan lai es nebūtu tikpat tiesīga saņemt lielisku apkalpošanu un gardas vakariņas kā četru vai divpadsmit cilvēku kompānija? Tikai tāpēc, ka aizņemu galdiņu četriem? Neesmu redzējusi nevienu vientuļnieku, kurš uzstājīgi pieprasītu sev vienam galdiņu, kas paredzēts divpadsmit personām.
Skaidrs ir tas, ka, ja tu esi viens, tev par savu privāto telpu pastāvēt ir grūtāk nekā tad, ja esat līksms bariņš. Tāpēc — gods un slava restorāna oficiantēm, kuras nosargāja vientuļās sievietes tiesības uz vientuļām pusdienām un privāto telpu. Un cepuri nost sievietei, kura to vienā mierā pārdzīvoja (jādomā, nebija pirmā reize).
Nu, protams, nepārspīlēsim. Nekas jau traģisks nenotiktu, ja kāda kompānija tomēr apsēstos pie tā galdiņa. Nu, vienam cilvēkam būtu mazliet sabojāta oma — un tad? Bet, ja tev ir vienaldzīga cita cilvēka telpa restorānā, tad ar ko gan tu esi labāks par to, kas spiežas un mīcās tev virsū trolejbusā un tirgū?