Kā tad īsti rīkoties — varbūt, ejot uz darbavietas ballīti, tā saucamās otrās puses nemaz nevajag ņemt līdzi?
Uz balli — ar vai bez «otras puses»?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tā ir mūžīgā problēma, vai ne? Domāju, ka daudzās darbavietās šobrīd tiek plānotas gada beigu ballītes. Esmu pieredzējusi, ka kolektīvs sadalās divās nometnēs. Vieni uzskata, ka vīri, sievas un viņiem pielīdzināmās personas obligāti jāielūdz. Otri domā, ka bez viņiem gada lielākajā un, cerams, jestrākajā ballītē gluži labi var iztikt! Baigā jautrība, ja tevi pieskata paša vai pašas laulenis vai sieva...
Kāds mans paziņa, visai atraktīvs puisis, kurš bieži piedalās savas darbavietas ballīšu rīkošanā, atzīst: «Visiem nekad neizdabāsi. Ar otrām pusēm — nav labi, bez — atkal nav labi... Parasti jau nonāk pie kompromisa: katrs dara, kā grib!»
Parasti jau tad sanākot tāda vidēji stīva balle ar sievām un vīriem, jo kurš tad uzdrošinātos savējo neielūgt? Bet īsta jautrība pārsvarā esot pie tiem galdiņiem, kur apmetas «jaunie, brīvie, neprecētie»...
Atklāti sakot, es tā pārdomāju savas darbavietas jociņus, iekšējo apcelšanos un ņemšanos un... Un saprotu, ka es ne pārāk gribētu būt tā vietā, kuram uz vienu vakaru pēkšņi būtu jāiekļaujas mūsu kompānijā un jājūtas traki ērti. Neviens jau sava kolēģa otrajai pusei tīšām pāri nedarīs, bet — neesmu pamanījusi, ka saviesīgos pasākumos kāds mēģinātu izskaidrot mūsu specifiskos jociņus. Tā varētu būt diezgan stulba sajūta: tu sēdi svešu cilvēku vidū, visi rēc līdz asarām, tavu mīļoto vīrieti vai sievieti ieskatot, bet tu tā arī nesaproti, kur tad bija joks, par ko visi tik sirsnīgi smejas... Nu grūti svešiniekam izprast ģimenes jokus!
Protams, ja esi kādu paņēmis līdzi, tavs pienākums ir viņu ne tikai iepazīstināt ar «ģimeni», bet izskaidrot arī ģimenes jokus un tradīcijas. Tas ir vienkārši normāli un pieklājīgi. Bet neērtības sajūta jau no tā nemazinās.
Vieglāk ir tiem vai tām, kuri tiek ņemti līdzi uz visiem darbavietas pasākumiem — tie sevi uzskata par piederīgiem pie «ģimenes». Bet nav jau teikts, ka visi par to ir sajūsmā...
Kāda mana draudzene, jautāta par darbavietas ballītēm, atzīstas, ka viņai ļoti nepatīkot ideja, ka uz darbavietas ballītēm «tiekot stieptas līdzi visas tās viņu sievietes». Tas jau nenozīmē, ka katra brīva sieviete darbavietas ballītē uzreiz metas virsū vienkārši aizņemtajiem un precētajiem kolēģiem, bet tad, kad ballītes notiekot tikai pašu vidū, atmosfēra esot daudz brīvāka.
Arī mans darbabiedrs atzīst — meitenes esot jādala. Kā viņš saka — vai nu ar savām meitenēm, vai ar «mūsu meitenēm», ar to domājot mūs, savas darbavietas meitenes. Citādi nevarot būt gana labs ne vienām, ne otrām. «Un ja vēl pasākums ar dejām, — tad vispār ir vāks!» viņš saka. «Dejosi ar savu sievu, — kolēģes apvainosies. Izdancināsi arī pa kādai kolēģei, — agri vai vēlu sieva sarīkos skandālu vai vismaz pratināšanu labākajās gestapoviešu tradīcijās... Vai vismaz nerunās ar tevi, mājās braucot...»