Tas nu ir sācies! Sasodītās dāvanas, karstvīns, piparkūku mīkla, rūķa maska bērnam, ballīte šur un ballīte tur... Pāris strīdi par Jēzuliņu ar kristīgajiem kolēģiem, pāris jaukas piedzeršanās darbavietā, pāris elegantu un sirsnīgu izaurošanos ģimenē uz stresa, noguruma un naudas trūkuma pamata... Mazā melnā vakarkleita...
Atklāti sakot, neesmu pārliecināta, vai esmu sajūsmā par visu šo jezgu. Nē, nu varbūt, ka pēc pāris karstvīna krūzītēm mans prāts atmaigs, bet šobrīd un šodien man ir visai skarbas pārdomas.
Mirdzošas acis un pozitīvisms
Ir tapis teikts: dalies mīlestībā. Un visi saprot, ka tas ir labi un cēli — ziedot bērniem un labdarībai, pamest pa pīrādziņam ubadziņam, iedot naudiņu bomzim. Nu un tad, ka nodzers, ir taču Ziemassvētki, mīlestības laiks, lai nodzer. (Un pats tu jūties tik labs, tik cēls.)
Darbavietā kāds labdaris sāk atskaņot Ziemassvētku mūziku, un kādā brīdī sāk likties, ka patiesībā arī tavs boss ir tīri jauks puisis, nav tak viņa vaina, ka šī lauku seja vienmēr un mūžīgi sitīsies pēc lielpilsētas atzinības, ka viņš būs snobiskāks par pašu snobiskāko kretīnu šajā pilsētā tikai tādēļ, lai, dies' pas', kāds nepamanītu nenoplēšamo zīmīti, piestiprinātu kaut kur pieres rajonā — «Made in lauki, un es par to briesmīgi kaunos».
Pēc brīža tie saldie kristmasu meldiņi apriebjas, bet tad jau vienmēr var uzlikt austiņas, lai tajās kaut ko ierēc kāds skarbāks tipāžs, galu galā Igijs Pops arī tūlīt būs klāt. Samierinies, pielāgojies, mīli un iekļaujies Ziemassvētku meinstrīmā, ir taču Ziemassvētki.
Un, starp citu, tu arī samierinies. Satiec kafijas pauzēs un vakariņās pusi pilsētas, apdāvini ar mazām jaukām dāvaniņām draudzenes, zobārstus, jaukus cilvēkus (kas var noderēt), piedalies dažos labdarības sarīkojumos un... Un centies nezaudēt laimīgu sejas izteiksmi. Kā teicis viens no taviem bosiem, galvenais, lai būtu «mirdzošas acis un pozitīvisms». Vājprāts kaut kāds. Bet tu apzinies — ja vēlies pārlaist šos Ziemassvētkus, ja vēlies pārlaist šo dzīvi un iekļauties meinstrīmā, bez mirdzošām acīm un pozitīvisma neiztikt...
Līdz brīdim, kad tu nonāc mājās.
Okei, okei, okei, sauc mani par vecu īgņu un tā tālāk. Bet es no sava neatkāpšos. Es saku: ir sūda (jā tieši — sūda, es ļoti atvainojos visiem!) vērts tavs pozitīvisms, tavas mirdzošās acis, tavas dāvaniņas draudzenēm, pīrādziņi ubadziņiem un laipnības kolēģiem, ja mājās tu esi kā pūķis un pārguris televizors — ar bildi, bet bez skaņas.
Un, starp citu, daudzi no mums ir pilnīgākie kretīni attiecībā uz ģimeni un mājiniekiem. Jo ar puspasauli un paviršiem paziņām dienas laipnības deva ir iztērēta. Un, nākot mājās, ir nogurums, aizturētās dusmas, un stress tevi pavada kā melns mākonis, un pie mazākās izdevības eksplodē.
Kā žēlojās kāda mana draudzene: «Viņi ir aptekalēti un apmazgāti, Adventes vainagu sataisīju pa nakti tādu, ka izstādē var likt, svētdien cēlos agri no rīta, sacepu pīrāgus — tu domā, kāds to novērtēja?! Neviens!»
Nu, bet loģiski. Kam mūsu vainagi, pīrāgi un citas figņas, ja tur klāt nav mūsu sirds? Ja visas laipnības iztērētas svešiniekiem? Mākslīgi mirdzošās acis un saspringtais korporatīvais pozitīvisms te nevienu neinteresē, taisnība. Bet neviens jau arī nejūtas pelnījis fūriju un īgņu, kas, redz, nakts melnumā sašuvusi rūķa tērpu, sacepusi pīrāgus, izrotājusi māju... un nu visiem jābūt dižā sajūsmā. Bet nav. Tāds kā saspringums, tā kā deguma smaka gaisā...
Ziemassvētki sākas mājās, un, ja atliek laiks, tad var dalīties mīlestībā arī ar visu pārējo pasauli. Mana pieredze rāda, ka bieži vien mēs sākam no nepareizā gala.
Rainis ir rakstījis: «Bet cilvēkus mūžam tik mīlējis esmu...» Bet kāds labums no tā bija viņa sievai Aspazijai? Kāds man labums no tā, ka mans vīrs mīl cilvēkus un pa reizei kādu Mēnesmeitiņu, bet nemīl MANI?
Kāda jēga mīlēt cilvēci, ja nemīli savu tuvāko?
Ziemassvētku laikā šis jautājums kļūst aktuālāks nekā jebkad. Nemāni sevi. Un nebrīnies, ka tavai ģimenei pie kājas, ja tu esi sasviedusi svētku vainagus, rūķus un zeķes pa visu māju, bet tevis pašas patiesībā nav klāt.