2007. gada 1. janvārī spēkā stājās Tiesībsarga likums, un līdz ar to uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes tiek izveidota jauna ombuda institūcija.
Tiesībsargs. Vai Latvijā būs efektīva ombuda institūcija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Valsts cilvēktiesību birojs tika izveidots 1995. gadā, un kopš 1996. gada birojs ir patstāvīga iestāde, kas nav padota Ministru kabinetam. Var secināt, ka no 1996. gada Latvijā jau darbojas ombuda institūcija, kuras galvenais uzdevums ir veicināt cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Valsts cilvēktiesību birojs izskata personu sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, veic pētījumus par cilvēktiesību ievērošanu Latvijā, analizē normatīvo aktu atbilstību Latvijas Republikas Satversmei, kā arī informē un izglīto sabiedrību par cilvēktiesībām. 1997. gadā Valsts cilvēktiesību birojs kļuva par Starptautiskā ombuda institūta pilntiesīgu locekli, kas nozīmē, ka arī citu valstu ombuda institūcijas Valsts cilvēktiesību biroju atzina par ombuda institūciju. Ņemot vērā to, ka Latvijā jau 10 gadus darbojas ombuda institūcija, tad, veidojot jaunu ombuda institūciju ar plašāku kompetenci, ir būtiski, lai jaunā institūcija būtu spēcīgāka un efektīvāka un vēl labāk varētu pildīt savus pienākumus indivīda aizsardzībā, kā arī veicināt indivīda uzticību valsts varai.
Tiesībsargam ir saglabāti tie paši darbības virzieni, kādi ir Valsts cilvēktiesību birojam, proti, sūdzību izskatīšana, lietu ierosināšana pēc savas iniciatīvas, analīzes un pētījumu veikšana, kā arī sabiedrības informēšana un izglītošana. Taču saskaņā ar likumu tiesībsarga kompetence ir plašāka nekā Valsts cilvēktiesību birojam. Tā kompetencē ir ne tikai cilvēktiesību ievērošanas veicināšana, bet arī labas pārvaldības ievērošanas sekmēšana. Tātad tiesībsargs varēs iesaistīties ne tikai tādu strīdu risināšanā, kas skar cilvēktiesības, bet arī citu strīdu risināšanā, kas radušies indivīdam ar valsts pārvaldi. Jau šobrīd Valsts cilvēktiesību birojs saskaras ar sūdzībām, kur cilvēki izsaka neapmierinātību par sarežģītām procedūrām valsts pārvaldē, nelaipnu un reizēm pat nepieklājīgu izturēšanos. Tagad tiesībsargs varēs palīdzēt cilvēkiem risināt šādus konfliktus. Taču ar plašāku kompetenci vien nepietiek, lai apgalvotu, ka institūcija būs spēcīgāka un efektīvāka.
Apstākļi, kas ietekmē tiesībsarga darbības efektivitāti
Omduda institūcijas darbības efektivitāte ir atkarīga no daudziem un dažādiem apstākļiem. Kā norāda Eiropas Savienības ombuds, politisko zinātņu doktors, profesors P. Nikifoross Diamanduross, mēs nevaram gaidīt, ka, nosaucot institūciju par ombudu un tai ar likumu formāli piešķirot mandātu darboties, tā funkcionēs tikpat labi un efektīvi kā līdzīgas institūcijas citās valstīs.1 To apstākļu vidū, kas nosaka ombuda institūcijas efektivitāti, ir gan tādi, ko nevar viegli un ātri izmainīt, gan arī tādi, ko var. Starp tādiem apstākļiem, ko nevar viegli un ātri ietekmēt, kā pirmais ir jāmin demokrātijas un tiesiskuma līmenis valstī. Tiesībsarga institūcijas izveidošana būs indikators, kas parādīs, cik spēcīga Latvijā ir demokrātija un tiesiskums. Eiropas Savienības ombuds P. Nikifoross Diamanduross, uzskata, ka valstī, kur tiesiskums nav plaši atzīta un nostiprinājusies vērtība, ombuda institūcijai ir maz iespēju būt efektīvai.2 Tiesībsargs, tāpat kā ombuda institūcijas citur pasaulē, nepieņems saistošus lēmumus, tāpēc tā darbības efektivitāte lielā mērā būs atkarīga arī no tā, cik lielā mērā valsts institūcijas un amatpersonas būs gatavas pieņemt un izpildīt juridiski nesaistošas rekomendācijas, tikai tāpēc, ka tajās būs pārliecinoši argumentēts, ka konkrētais lēmums vai rīcība nav tiesiski vai neatbilst principam, ka valsts pārvalde kalpo cilvēkiem.
Ir arī daudz citu apstākļu, kas noteiks tiesībsarga institūcijas efektivitāti. Tiesībsarga institūcijas efektivitāte lielā mērā būs atkarīga no tiesībsarga personības. Tāpēc Saeimai ir pilnā mērā jāapzinās atbildība, ko tā uzņemsies, ievēlot pirmo tiesībsargu. Jācer, ka tas būs rūpīgi pārdomāts lēmums un par pirmo tiesībsargu tiks ievēlēts cilvēks, kas būs piemērots ne tikai savas profesionālās kvalifikācijas dēļ, bet kas būtu patiesa autoritāte sabiedrībā un ar savu morālo stāju un reputāciju varētu rādīt paraugu citiem.
Tāpat būtiski ir, lai tiesībsarga institūcijai tiktu piešķirts pietiekams finansējums, kas ļautu algot gan skaita, gan kvalifikācijas ziņā atbilstošu personālu, gan arī spētu nodrošināt finansējumu visām aktivitātēm — sūdzību izskatīšanai, komandējumiem, informatīviem pasākumiem, pētījumiem utt. Ne mazāk svarīgi ir atrast piemērotas telpas Tiesībsarga birojam, kas nodrošinātu sabiedrībai vieglu pieeju ombudam. Kā norāda Nīderlandes ombuds Dr. Roels Fernhūts, telpām būtu jāatrodas galvaspilsētas centrā.3 Ir svarīgi, lai ikviens cilvēks varētu viegli nokļūt līdz ombuda birojam un lai birojā viegli varētu iekļūt arī cilvēki ar kustību traucējumiem vai bērnu ratiņiem, cilvēki ar redzes traucējumiem u. c. Visi šie lēmumi attiecībā uz tiesībsargu vēl ir jāpieņem, un gribas cerēt, ka tie būs pārdomāti un nodrošinās tiesībsarga efektīvu darbību.
Noteikti būtu jāapsver arī ideja par tiesībsarga institūcijas nostiprināšanu Satversmē. Šobrīd tas nav izdarīts un arī netiek plānots darīt. Taču tā būtu lieliska iespēja stiprināt autoritāti, kas ir ārkārtīgi svarīgi tādai institūcijai kā tiesībsargs. Tiesībsargs nepieņem saistošus lēmumus un savu rekomendāciju izpildi var panākt tikai ar savu autoritāti. Un institūcijas nostiprināšana Satversmē ceļ tās autoritāti. Arī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja savā 2003. gada 8. septembra rekomendācijā Nr. 16154 ir norādījusi, ka ombuda institūcijas nostiprināšana konstitucionālā līmenī ir priekšnoteikums efektīvai šīs institūcijas darbībai. 25 Eiropas valstis to jau ir izdarījušas.5
Svarīgs ir arī likums, kas regulē ombuda darbu. Tiesībsarga likums tika pieņemts 2006. gada 6. aprīlī. Tas ir garāks un apjomīgāks nekā Likums par Valsts cilvēktiesību biroju: Tiesībsarga likums ir desmit lapas garš, bet Likums par Valsts cilvēktiesību biroju — tikai četras lapas. Taču likuma kvalitāti un tajā ietverto garantiju kvalitāti nevar vērtēt pēc likuma garuma, ir jāvērtē to saturs.
Likumā nostiprinātās garantijas var sadalīt divās grupās, kas abas ir svarīgas tiesībsarga efektīvai darbībai: institucionālās neatkarības garantijas un funkcionālas neatkarības garantijas.
Institucionālās neatkarības garantijas
1. Personīgā neatkarība
Runājot par institucionālajām garantijām, kā pirmā ir jāizdala ombuda personīgā neatkarība. Tas nozīmē, ka ombuds amatā ir jāievēl uz pietiekami ilgu laiku procedūrā, kas nodrošina pēc iespējas lielāka skaita partiju atbalstu. Tāpat ombuds nedrīkst tikt saistīts ar kādu partiju un tam nevajadzētu vienlaikus ieņemt citus amatus.6
Valsts cilvēktiesību biroja direktors savu amatu nevarēja savienot ar citiem amatiem, kā arī ar ievēlēšanu politiskas partijas vadībā vai revīzijas struktūrā.7 Arī Tiesībsarga likums paredz aizliegumu tiesībsarga amatu savienot ar citiem amatiem. Tiesībsarga likums paredz, ka Tiesībsarga amats nav savienojams ne tikai ar ievēlēšanu politiskas partijas vadībā vai revīzijas struktūrā, bet vispār ar piederību pie politiskajām partijām. Tiesībsarga neatkarību stiprina arī tas, ka Tiesībsarga likumā paredzēts, ka kriminālvajāšanas uzsākšana pret tiesībsargu, viņa apcietināšana, pakļaušana kratīšanai, aizturēšana, piespiedu atvešana vai citāda viņa brīvības ierobežošana vai administratīvā soda uzlikšana tiesībsargam ir pieļaujama tikai ar Saeimas piekrišanu.8
Ja salīdzina Tiesībsarga likumu un Likumu par Valsts cilvēktiesību biroju, jāsecina, ka pilnvaru termiņš nav mainījies. Tiesībsargu, tāpat kā savā laikā Valsts cilvēktiesību biroja direktoru, Saeima ievēlē uz četriem gadiem.9 Šāds pilnvaru periods ir arī ombudiem vairākās citās Eiropas valstīs, un tas varētu būt pietiekams. Taču izmaiņas ir notikušas attiecībā uz to, kas var izvirzīt ombuda kandidatūru. Valsts cilvēktiesību biroja direktora amata kandidātu izvirzīja Ministru kabinets. Tiesībsarga amata kandidātu izvirza ne mazāk kā pieci Saeimas deputāti.10 Līdz ar to var konstatēt, ka ir stiprināta tiesībsarga neatkarība, jo tā kandidatūras izvirzīšanā vairs netiek iesaistīta izpildvara. Un tas ir būtiski, jo tieši izpildvara ir tā, kuras darbību ombuds parasti izvērtē.
Tiesībsarga likums tāpat kā Likums par Valsts cilvēktiesību biroju sīkāk neregulē ievēlēšanas procedūru. Līdz ar to saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli tiesībsarga ievēlēšanai Saeimā ir nepieciešams vienkāršs balsu vairākums. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja savā 2003. gada 8. septembra rekomendācijā Nr. 1615 aicina valstis, lai nodrošinātu ombuda institūcijas efektīvu darbību, noteikt, ka ombuda ievēlēšanai un atbrīvošanai no amata ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums, kas nodrošinātu arī atbalstu no partijām, kas nav valdībā.11 Uzskatu, ka arī Latvijā vajadzētu noteikt, ka tiesībsarga ievēlēšanai un atbrīvošanai ir nepieciešams kvalificēts balsu vairākums. Tas stiprinātu tiesībsarga neatkarību un arī veicinātu tā darbības efektivitāti. Ja tiesībsargs tiek ievēlēts ar vienkāršu balsu vairākumu, nesaņemot atbalstu no opozīcijas, tad pastāv risks, ka veidosies uzskats par tiesībsargu kā valdībai lojālu amatpersonu, kas nekritizēs valdību. Tāpat tas var padarīt nestabilu tiesībsarga pozīciju, mainoties koalīcijai, kas Latvijā nav reta parādība. Ja par tiesībsargu būs balsojuši arī opozīcijas pārstāvji, tas liecinās par to, ka tas objektīvi ir labākais kandidāts, kurš darbosies objektīvi un kura amats nebūs atkarīgs no izmaiņām valdošajā koalīcijā. Šobrīd šī prasība nav nostiprināta likumā, taču gribētos aicināt Saeimu paturēt to prātā, jau ievēlot pirmo tiesībsargu, lai tas saņemtu atbalstu ne tikai no pozīcijas partijām, bet arī no opozīcijas.
2.Institucionālā neatkarība
Lai būtu nodrošināta institucionālā neatkarība, ir jānodrošina neatkarība institūcijas prioritāšu noteikšanā, personāla izvēlē, kā arī attiecībā uz budžetu.12 Tiesībsarga likums tāpat kā Likums par Valsts cilvēktiesību biroju vispārīgi paredz, ka tiesībsargs ir neatkarīgs un nevienam nav tiesību ietekmēt tiesībsargu viņa funkciju un uzdevumu pildīšanā.13 To var saprast arī kā neatkarību prioritāšu noteikšanā. Tiesībsargs saskaņā ar Tiesībsarga likuma 18. panta otro daļu pats nosaka biroja struktūru. Identisks regulējums bija ietverts arī Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 3. panta piektajā daļā.
Attiecībā uz personālu regulējums abos likumos ir līdzīgs. Tiesībsargs tāpat kā Valsts cilvēktiesību biroja direktors pats pieņem darbā biroja darbiniekus. Tiesībsargs pats arī nosaka biroja darbinieku darba samaksas sistēmu.14 Jāatzīmē, ka Likumā par Valsts cilvēktiesību biroju šāds regulējums tika noteikts tikai 2005. gada beigās. Līdz tam Valsts cilvēktiesību biroja darbinieku darba samaksu noteica Ministru kabineta noteikumi. Valsts cilvēktiesību biroja pieredze rāda, ka šāds regulējums būtiski ietekmē institūcijas neatkarību. Valsts cilvēktiesību biroja darbinieku atalgojums ilgstoši netika paaugstināts, un tas būtiski apgrūtināja Valsts cilvēktiesību biroja darbu, jo bija grūtības saglabāt ne tikai esošos darbiniekus, bet arī atrast jaunus. Tāpēc ar gandarījumu var konstatēt, ka Tiesībsarga likumā paredzētais regulējums par darbinieku atalgojumu daudz lielākā mērā nodrošina neatkarību.
Likumā par Valsts cilvēktiesību biroju jautājums par budžeta veidošanu institūcijai netika regulēts. Līdz ar to Valsts cilvēktiesību biroja budžeta veidošanas procedūra bija tāda pati kā jebkurai ministrijai, kas nozīmēja Finanšu ministrijas tiesības izvērtēt budžeta pieprasījumu.15 Tiesībsarga likuma 19. panta otrajā daļā paredzēts, ka Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījums līdz budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetā bez Tiesībsarga biroja piekrišanas nav grozāms. Šis regulējums ir identisks tam, kāds ir paredzēts attiecībā uz Valsts prezidenta kancelejas, Satversmes tiesas, Augstākās tiesas un Valsts kontroles budžetu. Lielāka neatkarība budžeta sastādīšanā Latvijā ir tikai Saeimai.16 Tādējādi var secināt, ka tiesībsarga neatkarība attiecībā uz budžetu ir stiprināta.
Tiesībsarga institucionālā neatkarība ir būtisks priekšnoteikums efektīvai darbībai, taču tas nenozīmē, ka tiesībsargs par savu darbu nesniegs nekādas atskaites. Tāpat kā Valsts cilvēktiesību birojam arī tiesībsargam ir pienākums sniegt Saeimai reizi gadā ziņojumu par Tiesībsarga biroja darbu. Tiesībsargs ziņojumu sniedz arī Valsts prezidentam. Valsts cilvēktiesību birojam bija pienākums sniegt šo ziņojumu arī Ministru kabinetam.17 Taču joprojām nekur sīkāk nav noregulēta procedūra, kādā šāds ziņojums būtu jāizskata. Valsts cilvēktiesību biroja darbības laikā ir izveidojusies tradīcija, ka Valsts cilvēktiesību birojs Saeimā visciešāk sadarbojas ar Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju. Valsts cilvēktiesību biroja pārstāvji bieži piedalās šīs komisijas sēdēs un sniedz komentārus par izskatāmajiem likumprojektiem. Komisija vienmēr ir izskatījusi Valsts cilvēktiesību biroja priekšlikumus grozījumiem likumos, lai arī Valsts cilvēktiesību birojam nav formālas likumdošanas iniciatīvas. Un Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija arī ir vienīgā, kas katru gadu ir aicinājusi Valsts cilvēktiesību biroja direktoru iepazīstināt komisiju ar ziņojumu un galvenajiem secinājumiem par iepriekšējo darbības gadu. Šī sadarbība ir bijusi laba, un to droši vien varētu turpināt arī tiesībsargs. Taču jāatzīmē viena problēma. Jau Valsts cilvēktiesību biroja darbības laikā nākas secināt, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas kompetencē nav visi tie jautājumi, ar kuriem strādā Valsts cilvēktiesību birojs. Daudzi no jautājumiem bija citu Saeimas komisiju kompetencē, piemēram, Juridiskās komisijas, Sociālo un darba lietu, Iekšlietu un aizsardzības komisiju kompetencē. Vēl jo vairāk tā būs tiesībsarga gadījumā, jo tiesībsarga komptenecē ir arī labas pārvaldības principa ievērošanas sekmēšana. Tas nozīmē, ka daudzi jautājumi, ar kuriem strādās tiesībsargs, būs, piemēram, Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas kompetencē. Līdz ar to rodas jautājums, vai ziņojuma izskatīšana vienā Saeimas komisijā, kuras kompetencē nav visi tie jautājumi, ar kuriem strādās tiesībsargs, ir efektīva atskaitīšanās procedūra? Ir valstis, kurās ombuda gada ziņojumi tiek izskatīti parlamenta plenārsēdē. Valsts cilvēktiesību birojs šādu priekšlikumu iesniedza arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai likumprojekta «Tiesībsarga likums» izskatīšanas laikā, taču komisija to neatbalstīja. Komisija uzskatīja, ka šis jautājums būtu jāregulē Saeimas Kārtības rullī. Taču ir iespējami arī citi risinājumi. Piemēram, varētu noteikt, ka tiesībsarga gada ziņojumus izskata viena Saeimas komisija (piemēram, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija), taču ziņojuma izskatīšanā piedalās arī citu komisiju pārstāvji. Tas ļautu Saeimai efektīvāk reaģēt uz tiesībsarga gada ziņojumā norādītajām problēmām.
Funkcionālās neatkarības garantijas
Funkcionālā neatkarība ir nodrošināta tad, ja ombudam ir nodrošinātas pietiekamas pilnvaras sūdzību izskatīšanai un ombuds var veikt sūdzību pārbaudi brīvi, bez spiediena no ārpuses.18 Ombuds pats izvēlas metodes, ar kādām konkrēto sūdzību izskatīt. Tāpat ombuds pats izvēlas, kādas lietas sākt pēc savas iniciatīvas. Tikai tiesībsargs pats var izlemt, vai iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai.
Lietas izskatīšanā ir ārkārtīgi būtiski, lai tiesībsargam būtu pieeja visai nepieciešamajai informācijai. Informācijas pieejamības nozīme ir uzsvērta Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2003. gada 8. septembra rekomendācijā Nr. 1615. Rekomendācijā norādīts, ka efektīvai ombuda darbībai ir jānodrošina pienācīga un neierobežota pieeja visai informācijai, kas nepieciešama lietas izskatīšanā.19 Tiesībsarga likuma 13. panta 1. un 2. punkts paredz, ka tiesībsargam ir tiesības pieprasīt un saņemt bez maksas no iestādes pārbaudes lietā nepieciešamos dokumentus (administratīvos aktus, procesuālos lēmumus, vēstules), paskaidrojumus un citu informāciju, kā arī apmeklēt iestādes, lai iegūtu pārbaudes lietā nepieciešamo informāciju. Arī Likumā par Valsts cilvēktiesību biroju ir ietverts līdzīgs noteikums. 6. panta pirmā daļa paredz: «Birojam ir tiesības pieprasīt informāciju no jebkuras valsts vai pašvaldības institūcijas un fiziskajām vai juridiskajām personām, kurām varētu būt zināma informācija par izskatāmo cilvēktiesību pārkāpumu.» Taču, neraugoties uz to, Valsts cilvēktiesību birojs ir saskāries ar grūtībām informācijas saņemšanā. Tā, piemēram, ir problēmas ar informācijas saņemšanu no krimināllietas materiāliem pēc kriminālprocesa pabeigšanas. Kriminālprocesa likuma 375. pantā uzskaitīts, kas var iepazīties ar šiem materiāliem, un Valsts cilvēktiesību birojs tur nav minēts. Ar tādu pašu problēmu saskarsies tiesībsargs, ja likums netiks grozīts.
Taču diemžēl ir jāteic, ka problēmas ar informācijas iegūšanu ir radušās ne tikai saistībā ar kriminālprocesu. Šajā gadā Valsts cilvēktiesību birojs ir saskāries arī ar to, ka tiešās pārvaldes iestāde nesniedz informāciju par pieņemtā lēmuma pamatojumu. Ir pagājis jau gads kopš informācijas pieprasīšanas, taču tā vēl nav saņemta. Arī ministrija, kuras padotībā iestāde atrodas, lai arī ir atzinusi iestādes pienākumu sniegt šo informāciju, tomēr nav spējusi nodrošināt tās saņemšanu. Līdz ar to var prognozēt, ka arī tiesībsargs var saskarties ar līdzīgām problēmām.
Valsts cilvēktiesību biroja direktoram un darbiniekiem nebija pieejas valsts noslēpumam. Atsevišķos gadījumos tas neļāva vispusīgi izskatīt konkrētās lietas. No Tiesībsarga likuma netieši izriet, ka tiesībsargam būs pieeja valsts noslēpumam, jo kā kritērijs tiesībsarga amata kandidātam ir noteikta atbilstība prasībām, kas nepieciešamas, lai saņemtu atļauju pieejai valsts noslēpumam.20 Taču tas tomēr būtu tieši jānosaka likumā «Par valsts noslēpumu», iespējams, paredzot arī atsevišķu Tiesībsarga biroja darbinieku tiesības uz pieeju valsts noslēpumam.
Ir svarīgi apzināties, ka pamatideja sūdzību izskatīšanai ombuda institūcijā ir tā, ka persona var paļauties uz to, ka ombudam būs pieejama visa nepieciešamā informācija un dokumenti pat tad, ja tā nav vispārpieejama informācija.21 Ja tas tā nav, sabiedrība zaudēs uzticību šai institūcijai, un līdz ar to pati institūcija zaudēs jēgu pastāvēšanai. Tas, ka tiesībsargam un Tiesībsarga biroja darbiniekiem tiek nodrošināta pieeja nepieciešamajai informācijai, nenozīmē, ka tiesībsargs to brīvi var izplatīt tālāk. Tā, piemēram, Dānijā ombuds var saņemt arī ierobežotas pieejamības informāciju. Dānijas ombudam un ombuda institūcijas darbiniekiem ir paredzēts pienākums nodrošināt tādu pašu aizsardzību. Ja kāds ombudam prasa atklāt šo informāciju, tad ombuds pats par to nelemj. Par to lemj iestāde, kad ombuds saņemtos lietas materiālus ir nodevis atpakaļ iestādei. Ja iestāde to prasa, tad ombuds nenosūta saņemto informāciju arī iesniedzējam. Ja ombuds uzskata, ka dokumenti nesatur tādu informāciju, ko iesniedzējam saskaņā ar likumiem nedrīkstētu atklāt, tad ombuds nevis pats atklāj šo informāciju iesniedzējam, bet gan sniedz iestādei rekomendāciju, lai tā nodrošina iesniedzējam pieeju dokumentiem.22 Arī citās Eiropas valstīs ir līdzīgs regulējums par pieeju ierobežotas pieejamības informācijai, kas paredz, ka ombuds var iepazīties ar šo informāciju, bet tam ir jānodrošina tāda pati aizsardzība šai informācijai, kā to nodrošina iestāde, no kuras tā saņemta. Arī Latvijā normatīvajos aktos tas būtu jānosaka, lai nodrošinātu efektīvu tiesībsarga darbu sūdzību izskatīšanā.
Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2003. gada 8. septembra rekomendācijā Nr. 1615 norādīts, ka efektīvai ombuda darbībai ir nepieciešams arī, lai valsts pārvaldes iestādēm būtu noteikts pienākums saprātīgā laikā sniegt atbildes par to, kā ombuda rekomendācijas ir izpildītas vai kāpēc tās nevar tikt izpildītas.23 Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 9. pantā ir tieši noteikts, ka amatpersonai, kurai nosūtīts priekšlikums pārkāpuma novēršanai, mēneša laikā birojam ir jāsniedz rakstveida atbilde. Tiesībsarga likumā šāda noteikuma nav. Taču šāds noteikums netika iekļauts nevis tāpēc, ka tiktu uzskatīts, ka atbilde nav jāsniedz, bet gan tāpēc, lai tiesībsargs katrā konkrētā gadījumā varētu noteikt, kad šī atbilde ir jāsniedz. Ir gadījumi, kad mēneša termiņš ir pārāk garš un atbilde ir nepieciešama īsākā laika posmā, bet ir arī gadījumi, kad rekomendāciju izpildei ir nepieciešams ilgāks laiks. No vienas puses, tas ir pašsaprotami, ka ikviena iestāde atbild otrai iestādei uz saņemtajiem ierosinājumiem, taču, lai tomēr novērstu nevajadzīgus pārpratumus, uzskatu, ka Tiesībsarga likumā tomēr vajadzētu noteikt, ka iestādei ir pienākums sniegt atbildi tiesībsarga noteiktajā termiņā par tiesībsarga rekomendācijas izpildi.
Secinājumi
Latvijā jau desmit gadus darbojas ombuda institūcija — Valsts cilvēktiesību birojs. Šobrīd uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes tiek veidota jauna ombuda institūcija — tiesībsargs, kam ir piešķirta plašāka kompetence. Lai šādas pārmaiņas būtu attaisnojamas, ir būtiski, lai jaunā institūcija būtu spēcīgāka un efektīvāka un vēl labāk varētu pildīt savus pienākumus indivīda aizsardzībā, kā arī veicināt indivīda uzticību valsts varai.
Izvērtējot Tiesībsarga likumā nostiprinātās garantijas, var secināt, ka institūcijas darbības regulējums, salīdzinot ar Likumā par Valsts cilvēktiesību biroju noteikto, ir uzlabots. Ir pastiprināta tiesībsarga personīgā neatkarība, paredzot stingrākus ierobežojumus tiesībsarga amata savienošanai ar citām aktivitātēm un izslēdzot Ministru kabineta ietekmi tiesībsarga amata kandidāta izraudzīšanas procedūrā. Tāpat ir stiprināta tiesībsarga neatkarība budžeta veidošanā.
Lai arī Tiesībsarga likumā ietvertais regulējums pamatā nodrošina priekšnoteikumus efektīvai darbībai, tomēr ir vairākas jomas, kurās ir iespējami uzlabojumi, lai tiesībsarga darba efektivitāti vēl paaugstinātu. Tiesībsarga institūciju būtu nepieciešams nostiprināt Satversmē, vajadzētu paredzēt kvalificētu balsu vairākumu tiesībsarga ievēlēšanai un atbrīvošanai no amata, kā arī nodrošināt pilnīgu pieeju visiem dokumentiem un visai informācijai, kas tiesībsargam nepieciešama pārbaudes lietu izskatīšanā.
Taču pats galvenais būtu apzināties, ka tiesībsarga darba efektivitāte ir atkarīga ne tikai no viņa paša un viņa darbinieku paveiktā vai likumā noteiktām garantijām. Tiesībsarga darba efektivitāte, iespējams, pat lielākā mērā ir atkarīga no politiķu un valsts pārvaldes atbalsta. Gan Saeimas deputātiem, gan valdībai, gan arī valsts pārvaldei ir jāizprot ombuda institūcijas loma demokrātiskā un tiesiskā valstī un jāsaprot, ka ombuda rekomendācijas var nepildīt tikai izņēmuma gadījumos. Pretējā gadījumā tiks grauta tiesībsarga institūcijas autoritāte sabiedrībā un tiesībsargs nespēs nodrošināt tā mērķa sasniegšanu, kam tas bija izveidots, proti, palīdzēt valstij labāk kalpot saviem iedzīvotājiem un stiprināt tautas uzticību valstij. Ir svarīgi saprast, ka atbalsta sniegšana tiesībsargam nāks par labu arī pašiem politiķiem un valsts pārvaldei. Ja tiesībsarga institūciju respektē politiķi un valsts pārvalde, tā būs spēcīga un baudīs uzticību sabiedrībā. Tas savukārt palīdzēs stiprināt tautas uzticību valstij, palīdzēs atrisināt dažādas problēmas, kā arī veicinās sabiedrības uzticēšanos valsts iestādēm. Tas var palīdzēt risināt tādu sāpīgu problēmu kā administratīvo tiesu lielā noslogotība. Savukārt valsts iestādes no efektīva tiesībsarga darba var iegūt ne tikai atbalstu un padomu šo iestāžu darba uzlabošanā. Valsts cilvēktiesību biroja pieredze rāda, ka cilvēku sūdzības bieži vien pēc būtības ir nepamatotas. Un cilvēks sūdzas tāpēc, ka nav izpratis, kāpēc iestāde ir rīkojusies tieši tā, vai arī vienkārši netic kādai iestādei. Ja tiesībsargs baudīs sabiedrības uzticību, tad daudzos gadījumos cilvēki būs apmierināti pēc tam, kad viņiem Tiesībsargs būs paskaidrojis, ka bažām nav pamata un iestāde ir rīkojusies pareizi. Tas vairos uzticību arī pašai iestādei un atvieglos tās darbu.
Anita Kovaļevska, Mg. iur. , Valsts cilvēktiesību biroja Pilsonisko un politisko tiesību daļas vadītāja, LU Juridiskās fakultātes lektore un doktorante
----------------------------------------------------------
2 Turpat.
7 Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 3. panta trešās daļas 2. un 3. punkts.
8 Tiesībsarga likuma 10. panta pirmās daļas 5. punkts, 4. panta otrā un trešā daļa.
9 Tiesībsarga likuma 7. panta pirmā daļa un Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 3. panta pirmā daļa.
10 Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 3. panta pirmā daļa un Tiesībsarga likuma 5. panta pirmā daļa.
13 Tiesībsarga likuma 4. panta pirmā daļa un Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 1. panta otrā daļa.
14 Tiesībsarga likuma 20. pants un Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 3. panta piektā daļa.
15 Skatīt likuma «Par budžeta un finanšu vadību»19. pantu.
16 Turpat.
17 Tiesībsarga likuma 15. pants un Likuma par Valsts cilvēktiesību biroju 2. panta 8. punkts.
20 Tiesībsarga likuma 5. panta otrā daļa.
22 Larsen K. The Parliamentary Ombudsman // The Danish Ombudsman 2005. p.88-89