Veco gadu vienmēr gribas pavadīt cēli un dziļdomīgi, jauno sagaidīt — dzirksteļojoši un laimīgi. Un apņemšanās, apņemšanās, apņemšanās... Vēl viss ir iespējams! Lai tas mūs mierina un priecē!
Viltota vista, vīramāte un Vecgada maltīte
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēdējās stundas
Hmm, vēl varētu vēlēties, lai ātri un bez redzamām rētām sadzīst Vecgada vakara traumas — gan fiziskās, gan morālās... Gada pēdējās stundas diemžēl nav tās, ar kurām es visvairāk lepojos. Taču man vienmēr licies, ka vecais gads ir kaut kas tāds, kas iespējami ātrāk jāpavada un pie pirmās izdevības jāizsviež pa durvīm. Esmu nepateicīga un nepacietīga, tā nu tas ir! Bet sevi mierinu ar domu, ka tāda neesmu vienīgā. Un brīviem cilvēkiem vēl ir iespēja pavadīt veco gadu pēc kaut kāda noteikta scenārija: ar draugiem, ar vecākiem, ar kaķi vai, sevi žēlojot, piedzerties pie televizora un nogulēt gan svinīgās runas, gan jauno gadu.
Bet ko lai dara, ja mājās ir ģimene? Lūk, kādu meilu saņēmu no savas superīgās draudzenes. Viņa ir lieliska ģimenes māte, līdzīga tām, par kurām raksta romānus. Viņas lieliskākā īpašība ir tā, ka viņa spēj par visu pasmieties, lai gan, kā pati reiz teica, tā droši vien esot histērija, nevis humora sajūta.
Vārdu sakot, lasi (ar manas draudzenes atļauju)!
Mans šāgada pirmais e–pasts
«Vecenīt, varu iedomāties, ka tu tagad grauz pildspalvu vai vismaz klaviatūru un ar savu vīna pilno galvu («Shiraz Cabernet», vai ne?) nespēj uzrakstīt vairāk par virsrakstu. Nu tad Labā feja atkal ir klāt! Pielabo manu pareizrakstību un drukā tik! Pastāstīšu Tev par savu Vecgada vakaru.
Man vienmēr ir bijis plāns, kā tam visam vajadzētu notikt. Patiesībā jau nekas īpašs, ģimene nav sakasījusies un ir savākusies vienā mājā pie viena galda. Balts galdauts, sudraba svečturi, visi saka nelielas runas par vecajā gadā paveikto, un tamlīdzīgi.
Iespējams, ir ģimenes, kur tā notiek. Manējā ir normāla latviešu ģimenīte, bet tas nozīmē, ka es 7 vakarā viena pati 56 minūtes stāvu rindā. Jau kuro gadu zvērēju pati sev, ka sapirkšu visu ātrāk, jau kuro gadu attopos, stāvot rindā. Labi vismaz, ka pirms manis stāvēja kāds krievu vīrietis — absolūti izspļauts Ipolits no tās krievu filmas! Kamēr viņš skrēja pakaļ kādam aizmirstam produktam, viņa ratiņus rindā uz priekšu pastūmu es. Kamēr es gāju pakaļ salvetēm un citiem sīkumiem, manus ratiņus kontrolēja viņš. Vienubrīd man jau likās, ka vecā gada nogalē vēl pagūšu uzsākt kādu romantisku dēku! Diemžēl kāda sieviete manu Ipolitu nemitīgi turēja uz grauda, zvanīdama ik pēc trim minūtēm. Un viņš visu laiku pacietīgi atkārtoja: «Zaičik, stāvu rindā, es zinu, zaičik, es daru, ko varu.«
Vārdu sakot, pārvilkos mājās, bet tur priekšā jau mana māte un vīramāte. Un vīrs abām pa vidu sēž uz dīvāna kā briedis, visi malko martīni un skatās uz mani kā uz lūzeri, kas nejēdz laikā galdu saklāt! Nu, vispār jau galdam viss bija sagatavots, tikai nebija paša galvenā — cepeša! Es biju nolēmusi cept vistu, bet, tā kā nebija laika, paķēru veikalā divus jau ceptus cāļus. Jā, jā, jā, tik tālu nu esmu — es mēģināju noviltot pašas ceptu vistu!!!
Nu labi, saberzēju vistu ar ķiploku, iemetu cepeškrāsnī, saklāju galdu — beidzot bijām tiktāl, ka varējām sākt vakariņas.
Pirmais jautājums bija no manas vīrenes: «Vistiņas pirktas?» Johaidī, pieķēra! Un tad arī mana mamma izcēlās. Viņa paņēma rokās kauliņu un saka: «Kāpēc tas ir sarkans? Varbūt nav kārtīgi izcepts?» Un visa ģimene sāka pētīt gaļu un kaulus savos šķīvjos kā tādi pataloganatomi morgā! Un runāt par salmonelozi... Mans vīrs vēl pajokoja un teica, ka vismaz alkohols mums neesot no Preiļiem.
Es neuzsprāgu. Vienkārši pateicu: «Piedodiet, vakariņas pārceltas uz nenoteiktu laiku.» Un no visiem šķīvjiem savācu vistas gabalus, sasviedu uz pannas un iesviedu cepeškrāsnī. Tu domā, ka kāds jutās neērti? Ne mirkli! Visi atgriezās pie televizora. Arī abas mammas!
Es sēdēju virtuvē, sūcu vīniņu un sūtīju īsziņas. Jaunā gada vēlējumus no visas ģimenes. Un štukoju, cik daudz melīgu īsziņu, kurā parakstās visa ģimene, šovakar tiek sūtīts.
Es nezinu, ko Tu esi ieplānojusi šogad darīt, bet vienu es tev iesaku: nekad neprecies! Un nepērc tos stulbos cāļus! Vai nu cepetis, vai — nekas!»
Es vēlos...
Protams, ka, neraugoties uz to visu, es dažreiz apskaužu savu draudzeni — par to, ka viņai ir ģimene, vīrs, nu, un vispār visas tās jaukās lietas, kas ģimenes dzīvei piederas. Savukārt viņa apskauž mani — par to, ka es esmu brīva, varu nākt un iet, kad vēlos, neviens neko nepārmet. Nav jau tā, ka mēs abas gribētu mainīties vietām, bet... Kaut kā pietrūkst mums abām. Bet tas jau ir tikai normāli — visu laiku kaut ko vēlēties, vai ne?
Neesmu gan droša, ka viņa pat pēc šausmīgākajām Vecgada vakariņām vēlas kļūt par šķirteni, un, atklāti sakot, neesmu droša, vai šis būs gads, kad vēlēšos kādam teikt «jā» (kaut arī es protu pagatavot cepeti).
Vispār, ja runājām par vēlēšanos, es vēlos visu to pašu, ko, manuprāt, vēlas ikviens. Nu, iespējams, ka visi to nepasaka vārdos, bet... Es vēlos mīlestību, seksu, naudu, daudz brīva laika, ceļojumus, pielūdzējus... Nu, tādas parastas, normālas lietas. Kā parasti ap šo laiku.
Diemžēl kā parasti ap šo laiku man nav nekādu plānu, kā šīs vēlmes piepildīt, tāpēc kā parasti esmu vienkārši cerību pilna. Un tas, manuprāt, jaunā gada pirmajās dienās ir vispareizākais dvēseles stāvoklis. Jo, tikko mēs sākam domāt par kaut vienas savas vēlmes piepildīšanu, uzrodas visdažādākie iemesli, kāpēc nav iespējams šis un nav panākams tas, kāpēc ir grūti izdarīt šo un sarežģīti nokārtot to... Vārdu sakot, atrunas, šķēršļi, pieredze un slinkums sabojā visu karnevālu.
Kā tas būs?
Kamēr rakstu, aiz loga ik pa laikam nosvilpj kāda raķete. Cilvēki turpina sagaidīt jauno gadu, un tas dod zināmu drosmi arī man — vēl nekas nav tā pa īstam sācies. Un tas nozīmē — mums vēl ir visas iespējas izpildīt vēlējumus, materializēt vēlēšanās, piepildīt sapņus un — vēl mazu brītiņu būt labiem bez redzama iemesla. To sauc par jaunā gada pirmās nedēļas mistēriju. Gaiss ir pilns ar cerībām un karstvīna tvaikiem, cilvēks cilvēkam vēl ir draugs, biedrs un brālis, un viss notiek pirmoreiz...
Pirmais šā gada sekss, pirmais šā gada grēciņš, pirmie šā gada svētie meli, pirmais šā gada dūms, pirmais strīdiņš šogad un pirmā salabšana šogad... Viss ir pirmoreiz, un viss vēl ir priekšā... Kā īsti būs, mēs nezinām, bet — lai tas mūs iedvesmo veikt varoņdarbus!