Anete tikko nopūtusi sveces uz savas 30. dzimšanas dienas tortes. Viņa sevi dēvē par netipisku trīsdesmitgadnieci. Taču viņa nav precējusies. Kāpēc?
Neprecēties! Dzīvot un priecāties par dzīvi!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai skaitlis 30 un joprojām nestabilais attiecību stāvoklis man izraisa paniku? Ja nebūtu apkārtējās masu psihozes un radiņu smago nopūtu, es par vecumu noteikti aizdomātos retāk. Kad kāds līdzjūtīgi apvaicājas vai cenšas iedzelt par draudošo palikšanu vecmeitās, man ir ļoti vienkārša atbilde: «Es taču jau esmu vecmeita!»
Atzīšos, pāris reižu gan esmu pielipusi pie spoguļa, mēģinot novērtēt, cik tad daudz man jau to pirmo krunciņu. Ir, pavisam nedaudz, tikko pamanāmas! Mans draugs saka: tās radušās no pārliekas smaidīšanas.
Man ir galīgi neizprotama manu paziņu sieviešu vaimanāšana par to, ka ap 30 vairs nav normālu, brīvu vīriešu! Pazīstu daudzus brīvus vīriešus, kas līdz 30 gadiem ir pilnībā nobrieduši – izveidojuši stabilu pamatu zem kājām, ieguvuši pārliecību par sevi un pašlaik cenšas izraudzīties sev līdzvērtīgu partneri. Es domāju, ka vīrietim nav svarīgi, cik viņa mīļotā pelna vai cik spīdoša ir viņas karjera, viņš vēlas sev līdzās redzēt laimīgu, pārliecinātu, pašpietiekamu sievieti!
Diemžēl es zinu daudzas sievietes ap 30, kas jau ir sevi norakstījušas – vecmeitas kompleksu nomāktas, gatavas ņemt pirmo, kas pagadās.
Ar gadiem pieaug prasības pret dzīvi un, dabiski, arī pret attiecībām. Svarīgāka kļūst kvalitāte, nevis kvantitāte. Cilvēks kļūst pašpietiekamāks. Nav vairs tā, ka par katru cenu ir vajadzīgas kaut vai kādas attiecības, lai tikai kāds būtu līdzās... Daudzi dzīvo ar pārliecību – ja īstais vēl nav parādījies pie apvāršņa, tad vēl tikai būs!
Tiesa, pārlieku gaidot, kad daiļais princis atjās, noskūpstīs un viss notiks, var sagaidīt to, ka princis aizjās garām. Taču – dzīvē viss notiek tad, kad tam jānotiek, un īstais atnāks, ja vien ticēsim.
Ja līdz 30 gadu vecumam cilvēks ir dzīvojis viens, viņš parasti jau ir apaudzis ar savu dzīves un lietu kārtību, paradumiem. Ielaist dzīves telpā otru – pieņemt ar visām viņa mantām un ieradumiem, mainīt sevi dažkārt ir ļoti grūti! Man ir draugs vecpuisis, pašlaik viņš saticis sievieti, ar ko gribētu būt kopā, bet nespēj izšķirties – būt vai nebūt, saka: «Līdz šim esmu dzīvojis tādā kā autopilotā – darbs, mājas, reizēm gadījuma sekss. Esmu pie tā pieradis un varu dzīvot tā arī turpmāk.»
Ilgstošie īstā partnera meklējumi dažiem trīsdesmitgadniekiem tā sajaukuši galvu, ka grūti apstāties pie viena. Ar katru nākamo kandidātu pastiprinās doma: varbūt tomēr aiz stūra gaida kas labāks... Īstais!
Ne mazums ir arī patoloģisku gadījumu, kad ideālajam partnerim tiek izvirzītas TĀDAS prasības! Bet, ja cilvēks vienkārši nezina, ko grib, patiesībā viņš negrib neko...
Pēc 30 attiecības izveidot traucē arī iepriekšējā rūgtā pieredze. Esmu novērojusi vēl kādu tendenci – ļoti daudziem vīriešiem ap 30 ir nesen izjukušas nopietnas attiecības, parasti ir arī atvasīte. Vīrieši ļoti smagi pārdzīvo, ka izjukušo attiecību dēļ cieš bērns. Jūtas apdedzinājušies un pilnībā nav gatavi jaunām attiecībām, pat ne tāpēc, ka negribētu, bet vienkārši nespēj tām atvērties.