Laulība darbdienu vakaros

* * *

Krievu kinofilmā «Vieglu garu» sieviete, kura gadiem ilgi mocījusi sevi attiecībās ar precētu vīrieti, vientulības brīdī atzīstas: «Es biju precējusies vairākus gadus, bet brīvdienās un svētkos es biju viena.» Un tāds ir visu mīļāko liktenis.

Tu zini, ka nākamajā rītā pēc kopīgi pavadītas nakts tu nevarēsi aizmirst par pulksteni, neviens tevi nevedīs uz Siguldu lēkāt pa sarkanu kļavu lapu kalniem, un tu nevarēsi piezvanīt viņam, lai pateiktu, ka gatavo romantiskas vakariņas. Viņš jau būs citur — savā īstajā dzīvē. Tev tikai atliks ilgoties un gaidīt brīdi, kad viņš atkal aizlavīsies no ģimenes pavarda un uz mirkli iekritīs tavos apskāvienos. Tu nevarēsi viņam pasniegt dāvanu Ziemassvētku vakarā un nevarēsi pamodināt ar banālu dziesmiņu dzimšanas dienā. Jo šīs īpašās dienas piederēs viņa sievai, kas ciemiņiem gatavos rasolu un ar viņa māti apspriedīs bērnu niķus.

Kāda mana draudzene labu laiciņu bija aizrāvusies ar savu bosu. Pēc lieliski pavadītas sestdienas nakts inscenētā darba izbraukumā viņa pārkāpa sen zināmo attiecību reglamentu un piezvanīja savam precētajam. «Čau, ko dari?» viņa jautāja, un mīlīgas papļāpāšanas vietā saņēma: «Netraucējiet mani brīvdienās, visus darba jautājumus kārtosim pirmdien. Es patlaban atpūšos ar ģimeni.»

Un, par spīti bezcerīgam aizvainojumam, viņa savam šefam turpināja būt ērts darba jautājums arī pēc darba laika. Līdz brīdim, kad šefs ārpusdarba laika pasākumiem izvēlējās jaunu asistenti.

«Es tevi mīlu,» apskurbusi no prezentācijas laikā izdzertā vīna un piekususi savā vientulībā, kādu vakaru teica viņa. «Vai tiešām nevar iztikt bez tādām banalitātēm? Mums bija labi, tagad tas ir beidzies. Aizmirstam un dzīvojam tālāk,» atbildēja precētais priekšnieks un palūdza lielajam bosam pārcelt izbijušo mīļāko uz citu nodaļu. Viņa neprotot nošķirt privāto dzīvi no darba lietām un kļūstot uzmācīga. Un lielais šefs mazo šefu ļoti labi saprot — neprecētas sievietes pēc kaislīgā lietošanas termiņa beigām kļūst apgrūtinošas.

Kādai manai paziņai precētā mīlestība beidzās traģiski. Vientulības naktis viņai bija par garu. Un precētā mīļākā gadiem ilgās manipulācijas ar bērniem, kuru pilngadība jāgaida neciešami ilgi, salauza viņas sirdi. Mīļākā sarūpētais dzīvoklis, auto, ceļojumi, kuros viņai bija jādodas vienai, neapklusināja alkas pēc absolūtās mīlestības, alkas pēc kopīgiem svētkiem un iespējas kopā baudīt pavisam ikdienišķas lietas.

Dienu no dienas viņa klausījās solījumos, ka gaidīt atlicis pavisam maz, ka drīz sieva atsāks strādāt un varēs rūpēties par bērniem arī viena. Un, kamēr precētais draugs atpūtās Kiprā kopā ar ģimeni, kādu rītu viņa uz virtuves galda atstāja zīmīti savai mātei, ar vārdiem: «Piedodiet, ja varat. Lūdzu, parūpējieties par manu dēlu.»

Pēc nedēļas Daugavmalā atrada viņas mašīnu. Pašnāvība, secināja izmeklētājs. Precētais uz viņas bērēm neatnāca.