16. sērija. Pēdējās novitātes

1998. gada sākumā par Valsts prezidents Guntis Ulmanis atzīst – pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem tās pastāvošajā formā neesot sevišķi pieņemama. Taču nekas nelīdz, un šādā pašā stilā Latvijas pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem arī turpinās: deputāti principiāli šajā jautājumā kļūst tikai īpašos gadījumos, kuros nekādā gadījumā netiek skartas partiju finansētāju intereses.

Viens no retajiem šādas principialitātes gadījumiem datējams ar 1996. gada septembri, kad Tautas kustības Latvijai, Tēvzemei un Brīvībai un LNNK/Zaļo partijas deputāti nobloķē balsojumu par pilsonības piešķiršanu hokejistam Sergejam Čudinovam – tas notiek tad, kad viņa kolēģu Oļega Znaroka (tā paša, kurš četrus gadus vēlāk no šīs pilsonības skandalozi atsakās, lai saņemtu labākus kontrakta noteikumus Vācijas pilsētas Heilbronnas komandā Falken, bet vēl pēc četriem gadiem vienalga tiek izvirzīts Triju Zvaigžņu ordenim) un Andreja Ignatoviča īpašie nopelni valsts labā jau ir atzīti. Turklāt vienlīdz pamācoši ir gan argumenti par O. Znaroka nopelniem valsts labā, gan to atspēkojumi. Pirmos pārstāv Vladlens Dozorcevs ar šādu nopelnu izklāstu: «Oļegs Znaroks pirms trīs gadiem, aizstāvot cilvēkus, uzdrošinājās dot pa purnu Haritonovam, ko diez vai spētu bokseris Pēteris Tabūns.» Savukārt pats P. Tabūns dod pretī: «Oļegs Znaroks nes mūsu vārdu pasaulē ar lamuvārdiem un komisijā nevarēja latviski atbildēt pat uz jautājumu, kāds ir viņa ģimenes stāvoklis.» Viņam vēl piebalso Juris Vidiņš: «Man nevajag, lai Latvijas vārdu pasaulē nes ar uzpirktiem hokejistiem...«

Nākamie gadi nes vēl ne mazumu novitāšu izpratnē par to, ko tad īsti likumdevēju izpratnē vajadzības gadījumā var nozīmēt nopelni valsts labā. Citu starpā pāris pilsonības pretendentu tomēr paliek bešā – gan iekšlietu ministra padomnieks Viktors Bugajs, kuram tiek pieminēta līdzdalība astoņdesmito gadu beigu demonstrāciju izdzenāšanā, gan pa kādam policistam, kam atšķirībā no slavenībām (piemēram, futbolista Mihaila Miholapa vai O. Znaroka) netiek piedota latviešu valodas nezināšana. Savukārt par godu jaunajam ebreju rabīnam Arjem Bekkeram, kuram pilsonību vajag uz karstām pēdām un nevis naturalizācijas kārtībā gadu vēlāk, Saeimas deputāti ievieš vēl jaunu terminoloģiju – Anta Rugāte to nodēvē par «pilsonību  kā avansu, kā labu žestu», bet Antons Seiksts sāk runāt par īpašajiem nopelniem Latvijas labā kā «nākotnes jautājumu"…

Un tā nu no 1995. līdz 1998. gadam Saeima pilsonību par īpašiem nopelniem piešķir kopā 158 personām, bet vēlāk, pēc naturalizācijas logu atcelšanas uz pilsonību pretendēt var jau ikviens Latvijas iedzīvotājs, kas valstī nodzīvojis vismaz piecus gadus un spēj nokārtot naturalizācijas eksāmenus. Līdz ar to Latvijas valsts pilsonību par īpašiem nopelniem sāka piešķirt tikai tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ to nevar iegūt parastajā kārtībā, un līdz ar to šī īpatnā valsts vēstures lappuse tiek aizvērta.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...